Skolēnu brīvdienās Naukšēnos notika 3. līmeņa Jaunsardzes mācību nometne 15 gadus un vecākiem jauniešiem, kuri divas dienas astoņās nodarbību vietās vingrinājās lauku kaujas iemaņās, maskēšanās mākslā, patrulēšanā, praktiskajos orientēšanās paņēmienos un tūrismā t.s. meža blokā, kā arī mājas blokā — ierindas mācībā, šaušanā un ieroču mācībā, pirmās palīdzības sniegšanā un sakaros, ko mācīja Zemessardzes pārstāvji.
Viena pati es nevaru izmainīt pasauli, bet es varu iemest akmeni ūdenī, lai radītu daudzus mazus vilnīšus. (Māte Terēze)
27. martā — Starptautiskā Teātra diena, ko 1961. gadā iedibināja UNESCO Starptautiskais institūts. Valmieras teātris pirms teātra ļaužu svētkiem sagatavojis brīnišķīgu dāvanu saviem skatītājiem — šovakar Aspazijas lugas «Vaidelote» pirmizrāde.
Tā par sevi saka Rūcamlapas viesis Zaļajā ceturtdienā — Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzes mācītājs ARNIS BUŠS.
Otrdien Vidzemes Augstskolas ēkā Tērbatas ielā 10 atklāja fotoizstādi «Klimata liecinieki». Izstādes autori — biedrība «homo ecos:» — 12 lielformāta fotogrāfijās atainojuši 12 dažādas klimata pārmaiņu liecības Latvijā, akcentējot tās caur cilvēku stāstiem — šo pārmaiņu lieciniekiem.
Bez uzticēšanās ir grūti. Ja neuzticamies kaimiņiem, durvju priekšā jāliek milzu «kūtene». Ja neuzticamies politiķiem, nav jēgas iet balsot. Ja neuzticamies ārstiem, labāk neslimot. Ja neuzticamies celtniekiem, jābūvē pašiem. Ja neuzticamies sinoptiķiem, lietussargs jānēsā līdzi vienmēr. Ko darīt, ja neuzticamies Valsts Ieņēmumu dienestam (VID)? Vai nemaksāt nodokļus vispār?
Savos tikai četrdesmit viņš jau paveicis daudz. Pirms septiņiem gadiem viņš gluži kā no gaisa nokrita Valmieras pievārtē ar jaunu alus brūzi, un šodien te darītais Valmiermuižas alus noteikti darījis slavenu arī viņa vārdu. Valmiermuižas alus darītavas saimnieks AIGARS RUŅĢIS par sevi saka: esmu valmierietis ar visām saknēm!
Šī ir vēsturiska fotogrāfija — 1960. gada marts.
Tie, kas bija izsūtīti no dzimtenes 1949. gada 25. martā, atgriezties Latvijā drīkstēja tikai 1956. — 1957. gadā. Sarežģīta un smaga bija šī atgriešanās. Kad no Maskavas tika saņemta izziņa — spravka — ar atļauju atgriezties, pacilātība un eiforija pārgāja ātri: sākās dzīves izvērtēšana, praktiskās rūpes, kā to izdarīt. Par brīvu jau atpakaļ neveda... Pat kopējā vagonā biļete maksāja dārgi. Arī par apģērbu bija jādomā. Kaut katram jau bija sava pufaika, neatsverams un tiem apstākļiem gana piemērots un pat ērts apģērba gabals ikdienai un svētkiem, — to pašu vilkām gan darbā, gan uz kino ejot.
Valmierieši jau būs ievērojuši, ka iepriekš ilgstoši pamestajā objektā Rīgas ielā 67 sākusies rosība. SIA Wash& Drive valdes loceklis AUGUSTS IESALNIEKS «Valmierietim» pastāstīja, ka šajā vietā uzsākta pašapkalpošanās automazgātuves būvniecība: «Automazgātavā būs sešas mazgāšanas kabīnes, kas spēs apkalpot ap 700 —800 automašīnas diennaktī. Wash& Drive klientiem piedāvās plaši pazīstamās Karcher firmas tehnoloģijas un aprīkojumu, kas izceļas ar augstu kvalitāti un tiek novērtēts Eiropā un Skandināvijas valstīs. Papildus mazgāšanas kabīnēm klientu ērtībām tiks ierīkoti arī putekļsūcēji un naudas apmaiņas aparāts, jo par pakalpojumiem būs iespējams norēķināties tikai ar 50 centu, 1 un 2 eiro monētām.
VILNIS VOROBJOVS. Valmierietis, bet nu jau vairāk nekā 13 gadus dzīvo Kocēnos. «Pilsētu, kurā piedzimt, jau nevar izvēlēties, bet esmu pateicīgs, ka man ir paveicies bērnību pavadīt vienā no senākajām Latvijas pilsētām. Apkārtējā vide atstāj paliekošu ietekmi — viss, ko bērnībā un skolas gados esmu ieguvis, ir kļuvis par iedvesmu turpmākajai dzīvei. Valmierai ir ļoti daudz priekšrocību attiecībā pret lielāku pilsētu kolorītu un iezīmēm, kas veicina personības veidošanos,» saka Vilnis.