Eiropas Kultūras mantojuma dienas notikumi Rūjienā izvērtās pacilāti, jo tās norisi pārdomāti bija sagatavojusi Izstāžu zāles un muzeja vadītāja Līga Siliņa. Pulcēšanās pie tēlnieka Kārļa Zemdegas pieminekļa agronomam, bijušajam zemkopības ministram un Ministru prezidentam Arturam Alberingam «Sējējs», kas 1939. gada augustā tika atklāts, 1952. gadā nogāzts, salauzts un aprakts, no jauna atdzimis un iesvētīts1988. gada 18. novembrī, šobrīd notīrīts un saposts, atspoguļo sabiedrības attieksmi par saglabājamām vērtībām un vēlmi uzzināt vairāk par A. Alberinga personību.

Iespējams, savās jaunu auto vajadzībās esam kļuvuši nedaudz pieticīgāki, jo Latvijā pirmreizējā reģistrācija šogad astoņos mēnešos veikta 45006 vieglajām automašīnām. Tas ir par 2% mazāk nekā attiecīgajā periodā pērn, liecina CSDD apkopotā informācija. Tomēr par jauniem spēkratiem mūsu valstī joprojām interese liela, to apliecina labas tradīcijas ikgadējais turpinājums. Viņsestdien pirmos testa braucienus ar jubilejas – divdesmitajam konkursam Latvijas Gada auto 2019 jau pieteiktajiem spēkratiem Zemgales puses ceļos veica konkursa žūrija. Rūcamlapa šoreiz klāt nebija, taču tas nenozīmē, ka izpaliks pirmie ekspertu viedokļi par redzēto un izbaudīto. Starp citu, par īstu krēma rozi uz konkursa jubilejas reizes kūkas šoreiz solās būt visu laiku dārgākais automobilis, kas novembra lielajā testa braucienu sesijā tiks nodots izvērtēšanai un arī izmēģināšanai – Eiropas cenās no 171 tūkstoša eiro ar astīti dabūjamais Lamborghini Urus.

Viņam decembrī būs 45 gadi, taču Valmieras olimpieša treka riteņbraukšanā un BMX Ivo vecākais brālis OLAFS LAKUČS ir mazāk publiska persona. Iespējams, nepelnīti, jo arī viņš 30 gadus  sekmējis šī sporta attīstību Valmierā, Latvijā un arī starptautiskā mērogā.

1956. gada janvārī mūsu ģimene atkal bija kopā. Tēvs 9 gadus bija pavadījis Vorkutas lēģeros, es ar māti un māsu 7 gadus izsūtījumā Amūrā. Mātes māsa Hermīne bija sarūpējusi mums apmešanos Rencēnos Melngalvju mājā un mātei darbu skolas virtuvē. Hermīne zināja, ka Burtnieku ciema padome pārdod leģionā kritušā brāļa Pētera māju Vecžagarus. Abas gribēja saglabāt dzimtai sava tēva celto māju. Tēvs steigšus apmetās mājas brīvajā galā, kur kolhozs “Cerība” bija diedzējis kartupeļus. Gultas nebija, gulēja uz mūrīša, un nebija nekā, ja neskaita bleķa karoti no lēģera. Brīvība mums bija atdota ar ierakstu bez konfiscētās mantas atgriešanas.

Ar Samantu Bergu tiekamies Valmieras novada fonda mājīgajās telpās, kur meitene pēc mūsu tikšanās pievērsīsies brīvprātīgajam darbam. Pašlaik viņa strādā pie projekta, kur rīko politiskās diskusijas ar partiju pārstāvjiem, lai izglītotu sabiedrību, galvenokārt jauniešus. Sarunas laikā ir pauzes, kuras meitene pamato ar domāšanu angliski, jo viņas ikdiena paiet kopā ar citiem brīvprātīgajiem no ārvalstīm.

Daži pēdējie pirmskara gadi Valmieras sejā viesa jaunus, patīkamus vaibstus, jo vietējā pašvaldība, liekot lietā saprātīgā saimniekošanas ceļā iekrātos finanšu līdzekļus, nopietni ķērās pie sabiedriski nozīmīgu celtņu būves un pie ielu labiekārtošanas.  Pilsētas galvenos vārtus – Valmieras dzelzceļa staciju — ar centru tagad nu savienoja Pētera Ķuzes firmas būvētā monolīta betona plāksnēm klātā Stacijas iela, bet Gaujas kreisais krasts viesus sveica iztālēm ar pamanāmu, no zilu lobēliju ziediem veidotu košu pilsētas vizītkarti ar uzrakstu „VALMIERA”!  Ne velti, jo bija oficiāli zināms, ka viens no nākamās, 1940. gada olimpiādes Helsinkos, maršrutiem vedīs arī cauri Valmierai.

Izdziedāti, izdejoti, izspēlēti XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Par tiem teikts: skaistākie, labākie, visvairāk apmeklētie. Svētku izkārtojums – labs pamats nākamajiem 2023. gadā, svinot Dziesmu svētku 150 gadus.

Kā liecina pēdējās priekšvēlēšanu aptaujas, lai arī līdz 13. Saeimas vēlēšanu dienai ir palikusi vairs tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, gandrīz divas piektdaļas Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju joprojām nezina, par ko un vai vispār viņi balsos, pie tam runa šajā gadījumā ir pamatā par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tradicionāli piedalās dažādos balsojumos.

Pagājušajā piektdienā noslēgusies lidsabiedrības airBaltic Latvijas simtgadei veltītā akcija – balsojums divu nedēļu garumā par iedzīvotāju mīlētākajām Latvijas pilsētām, kuru vārdi vēl līdz valsts svētkiem novembrī tiks doti 14 jaunajām Airbus A220-300 lidmašīnām. No kopumā par 76 pilsētām saņemtajām 98000 balsīm Valmiera ar 8072 (tostarp arī vienu manējo!) ierindojusies 3. vietā aiz Cēsīm (9183) un Alūksnes (8810), tālākajās pozīcijās atstājot Kuldīgu (5048), Smilteni (4338), Ogri (3774), Līvānus (3719), Bausku (3716), Gulbeni (3707), Rīgu (tikai (!) 3659), Jelgavu (3608), Liepāju (3589), Jūrmalu (3478) un Siguldu (3387) – gandrīz vai katru no šīm pilsētām gribētos apmīļot, jo tajās mājo īstens, neviltots latviskums un savas dzīvesvietas vai dzimtās pilsētas mīlestība.

Rūjienai ir daudz draugu. Necik sen, kad Rūjienas kultūras namā visa bijušā Valmieras rajona pārstāvji svinēja 25 gadu draudzību ar vāciešiem. Zviedri un norvēģi ilgstoši bijuši uzticami sadarbības partneri dažādos projektos, savukārt ar pleskaviešiem Rūjiena sacentusies viesmīlībā, abpusēji baudot nacionālo kultūru bez jebkāda politikas piejaukuma. Draudzībai ar tuvākajiem pārrobežas kaimiņiem igauņiem vispār nav nosakāms ilgums.