«Ziemeļvidzemes rezervāts acīmredzot patiešām ir īpaša vieta dabai draudzīgiem cilvēkiem, ja esam šeit sapulcējušies tik kuplā skaitā,» secināja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciāliste  Ivita Ģērmane, Salacgrīvā dabas izglītības centrā «Ziemeļvidzeme» sagaidot UNESCO Asociēto skolu projekta semināra un nevalstisko organizāciju foruma dalībniekus. Tās dienas pamattēma, kas caurvija gan runas, darbošanos radošās darbnīcās, diskusijas, gan iepazīšanos ar dabas izglītības centru, — «Mācīšanās un mācīšana ilgtspējīgai nākotnei: vides izglītība sabiedrības attīstībai un personības pilnveidei».

Šonedēļ uz 2015./2016. gada sezonas pirmajiem mēģinājumiem sanāk Rūjienas novada kultūras nama sešpadsmit amatieru kolektīvu kuplā saime. Cik tā dažāda un kādas ir jaunās sezonas ieceres, par to saruna ar kultūras nama vadītāju ILZI LESKU.

Šovasar lielas, acīmredzamas pārmaiņas piedzīvo abi Rūjienas centra skvēri: iepretī saldējuma ražotnei un iepretī kultūras centram. Tur notiekošais liecina, ka abi ar savu konceptuālo pārdomātību līdz mazākajam sīkumam izgriezīs pogas daudzu citu pilsētu atpūtas zonām. Lai arī kā viens, tā otrs vēl pilnībā nav pabeigts, abos jau redzamo un vēl neredzamo komentēt lūdzām Rūjienas novada pašvaldības nekustamā īpašuma nodaļas vadītāju DAIRI LĀCI.

Otrdien uz sezonas pirmo mēģinājumu pulcējās Valmieras Kultūras centra pūtēju orķestris Signāls. Ar tuvākās nākotnes iecerēm sanākušos iepazīstināja kolektīva mākslinieciskais vadītājs MĀRTIŅŠ BIRNIS:

Ņemot vērā, ka mēs visi maksājam par izglītības sistēmu (nu, vismaz tie, kuri maksā nodokļus), ir tikai loģiski, ka mēs visi arī varam izteikt pretenzijas par to, kas par šo naudu tiek pirkts, kā arī — ka mēs atkal un atkal atgriežamies pie jautājuma: vai tiešām nopērkam kvalitatīvu produktu (un vai mēs iegūstam labāko, ko par šo naudu var nopirkt)?

Pēdējo dienu laikā vairāki Latvijas proeiropeiskie politiķi ir iedarbinājuši smago artilēriju attiecībā uz jautājumu par nepieciešamību uzņemt bēgļus. Savukārt smagā artilērija Latvijā jau pēdējos vairāk nekā divdesmit gadus sastāv tikai no diviem apgalvojumiem: ja mēs to neizdarīsim, tad pirmkārt — Eiropa mums nedos naudu (agrāk teica vienkāršāk — Eiropa to nesapratīs), un otrkārt — atnāks krievi.

Apdomāties tādās reizēs laika tikpat kā nav. Ir jābūt tevī jau no nezin kā ieaudzinātai apņēmībai — palīdzēt, glābt nelaimē iekļuvušo. Tu uzdrošinies mesties ugunī un iznes no mājas   bērnu, tu steidz pie slīkstošā un centies viņu vismaz noturēt virs ūdens, kamēr citi nāk palīgā, tu pagūsti no grāvī ieskrējušas automašīnas izraut pie stūres sēdošo, pirms mašīna uzliesmo...

Spriežot par bēgļu problēmu, Latvijai, kas ir ES dalībvalsts, bet joprojām suverēna un neatkarīga, būtu jāvadās pēc starptautisko tiesību normām un humānisma principiem.

11. septembrī — dienā, kad Latvijā svinēja Raiņa simtpiecdesmitgadi, Ramatas pagastā atminējās un saulītē cēla pirmo latviešu sievieti dramaturģi Mariju Pēkšēnu.

Viņnedēļ tā sauktajā dzimtkoku mājā — namā krustcelēs, kur izsenis tikuši sagaidīti pilsētas viesi, risinājās novada dzimtu konference, šoreiz mazliet citās skaņās.