Līgotņu Jēkabs: «Kamēr tauta turas pie zemes, tikmēr nekādi pasaules negaisi to neizklaidēs pa visiem četriem vējiem… Tauta turas ar zemnieku, bet zemnieks turas ar zemi. Atrauj zemnieku no zemes un tu izcelsi ar visām saknēm tautas dzīvības koku no vēstures.» Kā var secināt no pašlaik Latvijā notiekošā, tieši ar zemnieka atraušanu no zemes un latviešu tautas pēdējo sakņu izcelšanu no zemes un vēstures nodarbojas enerģiskais, bet praktisko dzīvi nepārzinošais VARAM ministrs Juris Pūce.

Latvijas simtgadē mūsu valstī dzimuši 19314 bērniņi un tikai 104 zēniem Jānis vārdā likts. To nevar salīdzināt ar vārda popularitāti pērnajā gadsimtā, jo no 1918. līdz pat 2000. gadam Jānis turējies puišu vārdu topa 1. vietā. Katrs būs savā dzimtā dzirdējis, ka, bērniem dzimstot, tika lūkots, lai kādam no dēliem ir Jānis vārdā, par godu tēvam, vectēvam vai vecvectēvam.

Latviešu senči izsenis ir uzskatījuši, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus arī visnoslēpumainākā enerģija, caur kuru vistiešāk var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem. Varam vien iztēloties, kā vissenākajās uguns mistērijās Jāni un viņa sievu – mītisko Sauli – rituālu laikā atveidoja konkrētas personas – īpašos ģērbos tērpti zintnieki, svētnieki, priesteri. Arī etnofestivāla Sviests kulminācija Valmiermuižā bija īpaša, jo sanākušie varēja vērot savdabību uguns rituālu.

Reiz tā pavisam uz ātru roku ANETE un JĀNIS GRANTIŅI rakstījuši, ko vēlētos no zelta zivtiņas, ja tā izpeldētu krastā. Darījuši to pa jokam, bet vēlmes jau bijušas patiesas, no visas sirds. To vēlmju lapu pārskatot, viņi spriež, ka viss piepildījies, tāpēc nebaidās atzīt, ka tik tiešām ir laimīgi cilvēki.

Nedēļas garumā skolotāji, kas ikdienā māca un atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām, varēja papildināt zināšanas. Svarīgi bija arī atpūsties pēc darba cēliena un smelties spēku jaunajam mācību gadam.

Vidzemes slimnīcā ir laba tradīcija, sagaidot Medicīnas darbinieku dienu, īpaši un no sirds sveikt tos mediķus, kas svētku priekšvakarā strādā.

Pirms dažām dienām Valmieras teātra kolektīvs ar sezonas spēlētāko izrādi «Pigmalions» noslēdza 2018./2019. gada sezonu.

Lai pirms Vasaras saulgriežiem ļautu acīm priecāties par ziedošo pasauli, devāmies dabas izglītības centra «Ziemeļvidzeme» speciālistes Intas Somas vadītajā pārgājienā pa Randu pļavām Vidzemes jūrmalā.

Frīda psiholoģes IVETAS KREIŠMANES dzīvē nav pirmais suns – kopš bērnības laukos tie, starp citu, tikai vilki, kopā ar ģimeni bijuši vienmēr, izņemot neilgo laikposmu, kas Ivetas dzīvē saistījās ar pilsētu. Uz jautājumu, kāpēc tieši šī šķirne, Frīdas saimniece, nedaudz padomājot, pieļauj, ka laikam viņai pašai ir vilka dvēsele, iespējams, tāpēc nevarot ne iedomāties sev blakus citu suni. Vēl vienīgi labradori patīkot. Bet, tā kā lauku mājā vajadzīgs sargs, vilks, viņasprāt, ir vispiemērotākais. Frīdai šajā ziņā varot droši uzticēties.

2019. gadā aprit 155. gadskārta kopš pirmajām dziesmu dienām Dikļos – Dziesmu svētku tradīcijas aizsākumiem, kad 1864. gada Vasarsvētkos Dikļu mācītājmuižas parkā Juris Neikens noorganizēja pirmos kopā dziedāšanas svētkus, tādējādi liekot pamatus Dziesmu svētku tradīcijai. Pirmie Dziedāšanas svētki Dikļos izauga līdz pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem Rīgā 1873. gadā.