Nesen izdevās kādu stundu pabūt izcili radošā atmosfērā, kur pāris dienu garā starptautiskā pasākumā tehniski izglītoti jauni cilvēki vārda tiešā nozīmē radīja jaunas, dizainiski interesantas un tai pašā laikā praktiski noderīgas lietas. Kāds jau no mājām bija atbraucis ar ideju galvā, pārējie, sadalījušies komandās, bija gatavi ar savu intelektuālo pienesumu katru šādu ideju cinīti apaudzēt ar krietni vien nopietnāku čaulu, lai taptu kāda funkcionāla un sabiedrībai vajadzīga lieta. Neskatoties uz saviem izglītības diplomiem, visus kopā sabraukušos vienoja doma strādāt ar koku, visdabiskāko no visiem materiāliem. Prātus kopā lika dizaineri, arhitekti, programmētāji un gan jau arī vēl kādu citu tehnisko lietu pratēji, taču tikpat labi viņu pulciņā varēja būt arī kāds literāts, ķīmiķis  praktiķis vai fiziķis pētnieks. Kāpēc ne? Šajā gadījumā jauniešiem ir gan interesants maizes darbs ikdienā, gan varbūt arī hobija līmenī interese par kokapstrādi. Arī pēc šādas prātu vētras divu diennakšu garumā viss viņu dzīvē paliks pa vecam, un kopīgi izstrādātais jaunais projekts būs tikai vēl viena vērtīga pieredze turpmākajai viņu dzīvei.

Labas tradīcijas neizsīkst, un 1. decembrī, nu jau divpadsmito reizi, Valmieras Dzimtsarakstu nodaļā tika sveikti pāri, kuri laulību spējuši iznest cauri piecdesmit gadiem. Šajos siltajos, sirsnīgajos notikumos nācies piedalīties ne pirmo reizi, un nekad nav izdevies iztikt bez aizkustinājuma kamola kaklā. Un esmu pārliecināta, ka arī šī gada Zelta pāri nenožēlo šo, dažam varbūt ne tik viegli nākušo, lēmumu šādi, svinīgos apstākļos, vēlreiz savai otrajai pusītei apliecināt uzticību, cieņu, mīlestību.

Ceturtdienas vakarā Valmieras integrētās bibliotēkas 11 gadu dzimšanas dienā jubilāri pēc senas tradīcijas saviem draugiem un klientiem dāvināja ko pārsteidzošu un jauku. Šajā reizē tā bija sarunu festivāla Lampa sarunu skola, kas tapusi speciāla projekta ietvaros, nākot pie slēdziena, ka ar divām dienām Cēsīs ir par maz, līdz ar to nodarbības notikušas gan Latgalē, gan Zemgalē, gan Kurzemē un Vidzemē, cenšoties aptvert iespējami plašāku auditoriju. Arī Valmieras pasākums bija pulcinājis visai daudzveidīgu sabiedrību – skolotājus, uzņēmējus, dakterus, fotogrāfus, improvizācijas teātru entuziastus un pašus bibliotēkas darbiniekus.

28. novembrī restorānā «Pullman Riga Old Town» jau ceturto gadu Latvijā notika vadošo Latvijas vīndaru ražojumu degustācija «Latvijas augļu un ogu vīna skate 2018». Kā jau katru gadu, arī šoreiz tika noskaidroti labākie vīni no vīndaru darinājumiem.

Pirmajā adventē Kauguru pagasta amatierteātris «Vīzija» atzīmēja savu 20 gadu pastāvēšanas jubileju, atskatoties uz paveikto, esot kopā ar bijušajiem un tagadējiem režisoriem un aktieriem, kā arī tuvākiem un tālākiem draugiem un ģimenes locekļiem, kas vienmēr atbalstoši izturas pret šo vaļasprieku – teātra spēlēšanu.

Trikātas ezera krastā skaistumkopšanas un SPA salons «Līga» ir izveidojis savu dabīgās kosmētikas ražotni, ko nākotnē plānots attīstīt arī kā tūrisma objektu, piedāvājot dažādas meistarklases viesiem.

Eiropas Komisija paziņojusi, kuras pilsētas šogad piedalās Eiropas Zaļās galvaspilsētas 2021 un Eiropas Zaļās lapas 2020 titulu konkursos. Šogad abiem konkursiem kopā pieteikušās 21 pilsēta no 14 Eiropas valstīm. Par konkursu interesējās daudz valstu no visas Eiropas Savienības, īpaši no Dienvideiropas un Austrumeiropas. 13 pilsētas pieteikušās pirmo reizi. Valmiera Eiropas Zaļās lapas konkursam šogad pieteicās otro reizi.

Vai tikai vecie buki nav aizgājuši pārāk tālu jauno politisko līderu «izdresēšanā»? Iespējams, tās dēļ patlaban mēs esam pavisam stipri pietuvojušies iespējai, ko daļa tā dēvēto labēji centrisko politiķu sludina kā Latvijas pastardienu – valdībai ar Saskaņas līdzdalību.

Savā būvnieku ikdienā vairāk cenšamies nevis justies kā ģenerāļi jeb ģenerāluzņēmēji objektā, bet paši būvēt. Ja vinnējam objektu, tad paši arī būvējam! Latvijā smags ir tieši tas punkts, kad tev celtniecības objektā jāstrādā ar cilvēkiem. Vienkāršāk ir strādāt kā ģenerāluzņēmējam ar apakšuzņēmējiem, jo tad tā atbildība par cilvēkiem ir uz viņiem. Mēs cenšamies šo atbildību par cilvēkiem uzturēt, jo kurš gan vislabāk to var izprast, ja ne pats ģenerālis mūsu statusā! Ja tas ir mūsu objekts, mūsu cilvēki, tad tikai mēs varam atrast to kopsaucēju pa vidu.

Patlaban baznīcas tornī atrodas divi vēsturiski bronzas zvani: vienu no tiem 1754. gadā Stokholmā izgatavoja Gerhards IV Meiers (Gerhard IV. Mayer), otrs ir izgatavots 1902. gadā pie Švenna (Schwenn) Rīgā. Vecākais zvans ir lielāks, tā diametrs ir 942 mm un aptuvenais svars – 480 kg. Jaunākais zvans ir mazāks, tā diametrs ir 830 mm un aptuvenais svars – 350 kg. Abi zvani ir saplaisājuši un vairs neskan. Torņa iekštelpu atjaunošanas projektā paredzēts veikt arī zvanu restaurāciju.