Prasme lasīt ir viena no galvenajām lietām, ko cilvēks sava mūža laikā iemācās. Man šķiet – tā tas dabā ir iekārtots, ka cilvēks vispirms iemācās runāt, tad lasīt un rakstīt, protams, noteikti ir arī izņēmumi, kam viss notiek citādāk.
Ar ratiņtenisa izglītošanas un popularizēšanas pasākumu Lauz robežas, kas norisinājās sadarbībā ar izcilā nīderlandiešu futbolista un trenera vārdā nosaukto Johana Kruifa fondu un Starptautisko Tenisa federāciju, trešdien sākās Valmieras Olimpiskā centra sporta festivāls.
Par aizvadītajā gadā paveikto un šim gadam ieplānoto stāsta Kocēnu apvienības vadītājs DAINIS SKUTELIS.
Valmieras rajona Starpkolhozu celtniecības organizācija nodeva ekspluatācijā bērnudārza ēku, un no 1974. gada 1. februāra kolhoza «Kopsolis» teritorijā darbu sāka bērnudārzs - mazbērnu novietne ar 90 vietām ar vadītāju Irmu Duku priekšgalā. To nosauca par «Bitīti». Bērnudārzu finansēja kolhozs «Kopsolis».
Aizvadītajā ceturtdienā Vaidavas kultūras un amatniecības centrā atklāta SNIEDZES SPROĢES alus kausu un glāžu izstāde.
Aizpagājušās nedēļas trešdienā Valmierā darba vizītē bija ieradies ārlietu ministrs ARTURS KRIŠJĀNIS KARIŅŠ. Viņš atvēlēja laiku teju stundu garai sarunai ar laikrakstu Liesma.
Tā apgalvo Valmieras un Vidzemes rūpniecības flagmaņa — akciju sabiedrības Valmieras stikla šķiedra valdes loceklis Ģirts Vēveris. Iespējams, labāk pazīstams biznesa aprindās, mazāk zināms par viņa pārējo dzīves spektru. Pērn apritēja jau 30 gadi, kopš Ģirts dzīvi saistījis vispirms ar ķīmijas studijām, pēc tam ar ķīmisko rūpniecību tepat Valmierā. Tātad valmierietis – ražotājs ar vērā ņemamu pieredzi.
ROTU ATTĪSTĪBU Livonijā var iedalīt vairākos hronoloģiskajos posmos, kur viens no lūzuma posmiem novērojams 14. gs. vidū. Pārmaiņas izraisīja vēsturiskie procesi, kas ietekmēja amatniecības attīstību un mainīja rotu nēsāšanas tradīcijas. Vēl 13. gs. un pat 14. gs. sākumā rotas liecināja par nēsātāja etnisko piederību un vietējo amatnieku darbu.
Pārcilāju prātā atmiņas ne tikai par jaunības gadiem vien un saprotu, ka skaistākais laiks mūžā saistās ar kustību, sportu, skriešanu. Var teikt, ka kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem sportots daudz.
Baznīcas laukuma bruģis un noslēpumainā pazemes eja
Bruģis baznīcas laukumā bija daudznozīmīgs. Parastās dienās te neviens nebrauca.
Avīzes varēja nopirkt apaļā kioskiņā, bet tas stāvēja cieši pie baznīcas sienas – tur, kur sienā iemūrētas divas apaļas akmens lodes. Tās krievu cars Pēteris I esot izšāvis uz Valmieru. Man bija atļauts staigāt pa bruģi, kuram pašam bija savs ritms, savas nokrāsas. Kad pāri brauca kaltie zirgu rati, tas rībēja; kad gāja viens zirgs ar saviem pakaviem – tas bija pavisam cits ritms. Ja krita lielas lietus lāses, bruģis sāka palaidņoties – akmeņi cits ar citu samirkšķinājās, sāka savā starpā šļakstīties. Uz slapjiem akmeņiem slīdēja sandales, un blēdīgie «senču pakauši» nogāza mani zemē. Par atkalu nerunāsim – tad pat lielie cilvēki gāja izplaknis, rokas iepletuši. Tā bija vesela izrāde par brīvu.
SENAIS.Valmieras bruģis. Foto no Valmieras muzeja krājuma