JĀNIS KURTS. Norel IT līdzīpašnieks un vadītājs un IntelliTech īpašnieks. Valmieras Viestura vidusskolas un Vidzemes Augstskolas absolvents.

Tik poētisku apzīmējumu Valmieras pilsētas slimnīcai 1914. gada 18. oktobrī svinīgajā atklāšanas pasākumā veltījis viens no klātesošajiem viesiem. Jāteic, ka to tur bijis vairāki simti, ja neskaita tūkstoti, kas izmantoja iespēju dienu iepriekš «apskatīt jau pilnīgi iekārtoto jauno slimnīcu, izsakot par redzēto savu atzinību» (Valmieras Ziņotājs. Nr. 43., 1914. 25. 10.). Jā, patiesi, namam Bastiona ielā 24, kurā nu darbojas Valmieras veselības centrs, šogad aprit cienījama jubileja. Pirmie simts!

Mēdz teikt, ka svešas sarunas noklausīties nav labi, tomēr gadās atsevišķas situācijas, kad šādu sarunu nenoklausīšanās iespējama, vienīgi aizbāžot ausis. Arī turpmākais dialogs ir noklausīts veikalā, un ja nu kāda no dialoga dalībniecēm atpazīst sevi, lūgums neļaunoties – šo rindu autoram nebija pie rokas nevienas apkārtējo skaņu pasauli bloķējošas mūzikas atskaņošanas ierīces, un ja arī būtu, tad domājams, ka viņš kavētos to izmantot.

Jau pašā sākumā Miķelis atzīstas, ka šoreiz sanākusi nevis gluži vai sapņaina muldēšana par Valmierā šogad sadarīta grēka darba nokopšanu, bet gan pavisam skaidra runa ar pilnīgi reālu puisi. Par to tad arī jau iepriekš atvainojos tiem, kuri varbūt gaidījuši te pavisam citādu šanu...

Bija laiki, kad pēc darbaļaužu vēlmju izteikšanas, nekavējoties sākās ierēdņu un izpildvaras rosīšanās un drīz vien sekoja vēlmju izpildīšana. Citādi nemaz nedrīkstēja būt, pretējā gadījumā  sekoja darba kolektīvu vēstuļu rakstīšana un vismaz vienas personas (īpaši smagos neieklausīšanās gadījumos arī vairāku) noņemšana no amata.

Pirmskara Valmierā arī rudens. Ir 1937. gada 9. septembris, un tipogrāfijā nodrukāts jau 420. numurs vietējai avīzītei. Veram vaļā Valmierieti!

Gribam savest kopā cilvēkus, kam ir ko teikt, ar cilvēkiem, kas grib uzklausīt, — tā par tikšanos ciklu «Dodam vārdu» Valmieras integrētajā bibliotēkā saka tā idejas autores un realizētājas Agita Lapsa un Anita Apine. Abas piebilst, ka šī niša Valmierā, kur pasākumu netrūkst, patiesībā bijusi tukša — pulcēt nelielu auditoriju, visdrīzāk domubiedrus vai līdzīgu interešu cilvēkus, kam tuva literatūra un mūzika, un aicināt uzstāties ļaudis, kam varbūt pat nealkst plašu zāli un iespaidīgu reklāmu.  

Vakar kļuva zināms, ka viena no joprojām galvenās varas partijas «Vienotība» līderēm, faktiski nu jau bijusī parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa arī jaunajā Saeimas sasaukumā tomēr turpinās atrasties varas gaiteņu pašā epicentrā. Atsaucoties uz kādu noslēpumainu darbu ārzemēs, no mandāta atteicās gados jaunais Saeimas deputāts Jānis Junkurs.

Laikam tomēr esam aitas — apcirptas aitas rudens drēgnumā. Vismaz arvien vairāk tā varam sākt justies. Kā gan citādi noformulēt sajūtas pēc tā, kad 4. oktobrī, apzinīgu jūtu pret dzimto valsti vadīti, devāmies izpildīt savu pilsoņa pienākumu — atdot balsi par kādu no politiskajām partijām cerībā uz taisnīgu un godīgu šīs partijas pārstāvniecību Saeimā. Vilkām krustiņus un svītrojām, domājot, ka šie tintes vilkumi atbalsosies godīgas spēles principā.

VAS «Latvijas Pasts» ir uzsācis laikrakstu un žurnālu abonēšanu 2015. gadam, uzsverot, ka abonēt preses izdevumus vienmēr ir lētāk un ērtāk. Jaunajā «Abonēšanas katalogā» minēts, ka Latvijā pašlaik ir 1018240 pastkastītes. Vienīgi «Latvijas Pasts» spēj piegādāt sūtījumus uz jebkuru no tām, pat vistālākajā lauku sētā. Nesen «Liesma» pabija Mazsalacas pasta nodaļā, lai noskaidrotu, kā organizēts tās darbs un vai tur jau jūtama preses abonēšana.