Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.
Ģenerālā vienošanās starp Latvijas būvniekiem par minimālās algas noteikšanu nozarē ir ļoti laba lieta, jo, manuprāt, līdz tam nebija normāla situācija, ka valstī minimālā alga ir viena, bet mēs zinām, ka nozarē tiek maksātas daudz lielākas algas oficiāli un ir iespēja šeit manipulēt ar kaut kādām citādām naudām. Ir izdarīts ļoti liels un labs darbs.
Biju dzirdējis no kolēģiem, ka jau kādu laiku Rūjienas mūzikas skolā par koncertmeistaru strādā komponists, pianists, ērģelnieks un mācītājs INGMARS ZEMZARIS, taču aicināt viņu uz sarunu allaž atliku uz vēlāku laiku. Mūsu pirmā satikšanās beidzot notika pērnā gada novembrī Ķoņu skolā Menzenkampfu dzimtas vēstures grāmatas tulkojuma atvēršanas svētkos, pēc kuriem arī vienojāmies, ka es drīkstu komponistu traucēt ar saviem jautājumiem, un nu šī reize ir pienākusi.
2019. gads bijis darbīgs. Īstenoti vairāki nozīmīgi projekti. Tika pabeigta Rietumu industriālā maģistrāle. Tā nodrošina Valmieras industriālo teritoriju savstarpēju sasaisti, kā arī savienojumu ar starptautisko autoceļu tīklu TEN-T, kas ir būtiski arī uzņēmējiem. Turklāt liels ieguvums ir Rīgas ielas atslogošana, kas uzlabos dzīves vidi valmieriešiem, gan domājot no ekoloģiskā viedokļa, gan arī par drošību, jo līdz šim no Rīgas puses iebraukšana Valmierā bija tikai pa vienu ielu.
Aizvadītais 2019. gads daudzām nevalstiskajām organizācijām ir bijis darbīgs. Arī Valmieras novada fondam darba netrūka, tāpēc uz sarunu aicināju ANSI BĒRZIŅU, kurš šobrīd ir fonda valdes priekšsēdētājs.
Decembrī Būvniecības Valsts kontroles birojs ekspluatācijā pieņēma Valmieras Rietumu industriālo maģistrāli. Tās izbūve tika uzsākta 2018. gada jūlijā. 2,070 km garā maģistrāle izbūvēta ar mērķi nodrošināt Valmieras industriālo teritoriju savstarpēju sasaisti un savienojumu ar starptautisko autoceļu tīklu TEN-T, kur ietilpst arī autoceļš A3.
SANTA ĀDAMSONE ir nākusi no Valkas novada, Ērģemes pagasta mazciema Omuļiem. Tomēr par darba un dzīves vietu pavisam nejauši izvēlējās Valmieru. Brīvā laika gan pēc studijām un darba neatliek daudz, tomēr ir arī kāds brīvais brīdis, lai to veltītu rokdarbiem. Tie, kuri pazīst Santu, zina arī to, ka viņa ir īsta praktiskā latviete, sākot no pašas darināta tabakas maka līdz pat televizora galdiņam. Un bieži vien viņa nēsā pašas darinātos auskarus, kas ir kā odziņa kopējam stilam. Tāpēc aicināju uz sarunu, lai pastāsta, ko viņa dara savā brīvajā laikā.
Savu Dabas simbolu – zivju dzenīti – pirmā nosauca Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB). Šis Latvijas Sarkanajā grāmatā 3. kategorijā iekļautais putns sastopams upju un ezeru krastos, kur ligzdošanai rok alas.
Šī titula nosaukšana jau gadiem ir uzticēta Latvijas Dabas muzejam. Arī šoreiz muzejā īpašā pasākumā, piedaloties Dabas aizsardzības pārvaldes vecākajam ekspertam Vilnim Skujam, Mežzinātnes institūta «Silava» pētniekam Jānim Ozoliņam un Nacionālā zooloģiskā dārza uzraugam Mārtiņam Zilgalvim, tika paziņots, ka «Gada dzīvnieks 2020» ir Eirāzijas bebrs (Castor fiber).
2017. gada pavasarī Valmieras muzeja kolekcija bija papildināta ar retu un interesantu eksponātu – 17. gs. Kocēnu Sēliešu monētu depozītu. To muzejam uzdāvināja novadpētnieks, interneta portāla «Historia.lv» redaktors Valters Grīviņš. Viņš pastāstīja, ka depozītu pie Kocēnu pagasta Sēliešiem, laukā rokot kartupeļus, apmēram metrus 50 no mājas uz Dūķeru pusi, 1990. gadu beigās atradis Uldis Balodis: «Viņa atraitne, manas mammas kādreizējā darba biedrene Kocēnu pastā, Mārīte Balode, kura man šīs ziņas sniedza, depozītu pirms aptuveni gadiem pieciem atdeva man, zinot, ka nodarbojos ar vēsturi. Es savukārt ar Mārītes Balodes atļauju depozītu uzdāvināju Valmieras muzejam, kur, manuprāt, tam ir pareizākā vieta.