Kā valstu drūzmā nepazust, par sevi kaut vai kā atgādināt arī mazajām, par lielisku paraugu var būt Himalaju azotē it kā paslēpusies Butāna jeb Pērkona pūķa valsts, kurā ir gan parlaments, gan karalis.

Es saprotu, ka cilvēkiem ir nepieciešams darbs, tāpēc cenšos nedusmoties uz tiem, kas zvana un piedāvā dažādas preces vai pakalpojumus, ja vien tas notiek normālā laikā.

Sestdien visā Latvijā notika 1949. gada komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītie pasākumi.

1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm. Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām un pat vecu cilvēku.

Aizvadītā gada vasarā tika dibināta Vidzemes lielo ģimeņu biedrība. Lēmums par biedrības dibināšanu tiek pieņemts 2022. gada 11. maijā, un 19. jūlijā tā ir jau oficiāli apstiprināta. 

Aktīvu darbu turpina Latvijas Skolu muzeju biedrības jaunā valde, kuras sastāvā ir Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja un muzeja vadītāja Ineta Amoliņa. 

Katrs, kurš grāmatnīcās meklējis bērniem vai mazbērniem lasāmās vai zīmējamās grāmatiņas, būs izjutis apjukumu bagātīgajā izvēlē, taču latviešu tradicionālajās vērtībās balstītu jaundarbu klāsts ir ievērojami mazāks.

«Ikvienam ir jāpasaka savs vārds savā laikā,» uzskatīja Uldis Žagata (17.03.1928. –  17.06.2015.). Viņš savu vārdu teica dejas valodā, atstājot pūrā ap 300 skatuviskās tautas dejas. Ar saknēm Rūjienā un milzu panākumiem Latvijas dejas attīstībā.

Nometusies ceļos pie radiolas «Rigonda», lai būtu tuvāk skaļruņiem, bērnībā klausījos Ilmāra Dzeņa dziedāto dziesmu par Austrāliju, un tā man šķita citādāka nekā pārējās trimdas latviešu dziesmas. 

Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši.