ILZE MINCE kopā ar ģimeni dzīvo Valmierā. Viņas darbs un reizē hobijs ir portretu zīmēšana un pat gleznošana – tās nereti ir kā dāvanas uz svētkiem. Kā tas viss sākās un kā iet tagad, noskaidroja laikraksts «Liesma». 

Tik lieli gājputnu bari, kādi šopavasar pie mums nogaida, kad daba kaut cik iesils arī vietās, līdz kurām putniem vēl jāaizlido ligzdot, nav novēroti sen.

Vēl dažas vēsas dienas, pēc tam pasaule tomēr uzziedēs. Zinām arī: lai pēc šīs gluži vai dullās ziedēšanas ienāktos arī augļi un sēklas, ziediem ir jāapputeksnējas. Ir ierasts par šī darba galvenajām veicējām uzskatīt bites, vēl kamenes. 

Kamēr valstī ir ārkārtējā situācija, arī pasākumi uz laiku tiek atcelti, tāpēc vēlējos noskaidrot, ko šobrīd dara pasākumu vadītāji. Sazinājos ar valmierieti, pasākumu vadītāju JĀNI ROZĪTI. Parunājām par viņa jaunajiem projektiem, par viņa vadīto šovu un par raidījumu Nobriedis Vakars, kas tagad arī ir uz pauzes.

Jau pirms Lieldienām Valmierā uzņēmīgi cilvēki nāca klajā ar ļoti vērtīgu ierosmi – gatavot sejas aizsargmaskas. Šobrīd iecere jau tiek sekmīgi realizēta praksē, Vidzemes slimnīca un vēl vairāki vietējie palīdzības dienesti jau saņēmuši ļoti kvalitatīvā izstrādājuma pirmās porcijas.

Vakar notika sardzes maiņa ļoti specifiskā valsts iestādē. Konkurences padomē amatu atstāja nenoliedzami ambiciozā tās vadītāja Skaidrīte Ābrama, pagaidām – līdz jau izsludinātā konkursa finišam – vadīt šo iestādi uzticēts iestādes padomes loceklim un līdzšinējam vadītājas vietniekam Jānim Račko.

Aprunājoties ar cilvēkiem, kādas ir viņu domas par #paliecmājās, par pārmaiņām mūsu dzīvēs ārkārtējās situācijas dēļ, izskan dažādi viedokļi un sajūtas, un tādas ir arī man.

Labklājības ministrijas rīkotajā konkursā skolēniem «Viena diena manā mūžā» uzvarējuši jaunieši no Valmieras, kuri, veidojot darbu par nedzirdīgu puisi, spēja saskatīt viņā nevis iedzimtu diagnozi, bet gan viņa spējas, sasniegumus, sirsnību un pašu būtiskāko – cilvēku, kas slēpjas aiz sabiedrības stereotipu radītās čaulas.

Par mūrnieku nepiedzimst

Tā savu profesiju raksturo naukšēnietis OJĀRS LŪSIS, kas par darba trūkumu nevar sūdzēties, lieti noderētu palīgs vai māceklis, kuram nodot tālāk savas zināšanas. «Galvenais ir prakse, prakse un vēlreiz prakse – kā jau visos darbos,» viņš uzsver. «Jo vairāk strādāsi, jo vairāk sapratīsi un mācīsies no savām kļūdām. Lai uzmūrētu krāsni, ir pamatpatiesības, kuras jāievēro. Man jau šķiet, ka tas ir samērā vienkārši. Es kādreiz smeju – ja es mūrēju pats, tad katrs cilvēks var mūrēt pats. Esmu arī iedrošinājis to darīt – ja māk pielikt līmeņrādi un metramēru, tad var. Savā profesijā esmu no A līdz Z – skursteņslauķis, mūrnieks, brīvprātīgais ugunsdzēsējs un vēl strādāju pagastā par kurinātāju, tāpēc man šis loks ir saprotams – vienīgi ķieģeļus pats vēl necepu. Domāju, ka šo rūpalu vajadzētu atjaunot, bet man nav neviena, kas kurbulētu un liktu – darām to!» 

Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtējo stāvokli pēc marta brīvdienām visi skolēni Latvijā zināšanas apgūst attālināti. Kā tas notiek Naukšēnu novada vidusskolā, pirms Lieldienām stāsta skolas direktore AIGA STIERE: