Skaņkalnes pagasta «Vērmaņos» saimnieko mazsalacietes DAIGAS SPRICES ģimene. Kad dodamies ciemos, Daiga stāsta, ka pēdējo gadu laikā «Vērmaņi» ir piedzīvojuši pārvērtības – ir uzlikta koka sēta, kas apjož māju, ir iestādīti dažādi košumkrūmi un puķes, kā arī uzcelta pirtiņa, kas bijis Daigas sapnis. Arī saimniecība piedzīvojusi pārmaiņas – govju vietā šobrīd ir truši, kas priecē pašus un ciemiņus, bet arī prasa darbu un lielu uzmanību. Ir savs piemājas dārzs un siltumnīca, kur izaudzēt dārzeņus gan sev, gan trušiem. Sarunā Daiga atklāj, ka «Vērmaņu» māja ir celta 1926. gadā un pēc dažiem gadiem svinēs apaļus 100 gadus, tāpēc māju mīļi sauc par večiņu.

Deinstitucionalizācijas projekta «Vidzeme iekļauj» ietvaros Mazsalacas centrā tika izveidots grupu dzīvoklis, kas paredzēts 13 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.

Pasaules čempionāts 100 lauciņu dambretē norisinājās trijos laika kontroles veidos.

Kas būtu domājis, ka 2011. gada 11. maijā Eiropas Padomes (EP) sēdē pieņemtā Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) dažu politiķu (to vidū arī Latvijas) prātiem izrādīsies tik nesagremojams produkts, ka īpašu iebilžu vai tikai ieganstu dēļ vairākās ES valstīs netiks ratificēts.

Nupat atkal Latvija saposusies uz militārās rūpniecības attīstību.

Piektdienas pēcpusdienā Jāņa Daliņa stadiona kafejnīcas telpā, tiekoties ar Valmieras sporta skolas jaunajiem vieglatlētiem, šī mācību gada pirmo lekciju ciklu noslēdza Londonas, Riodežaneiro un Tokijas olimpisko spēļu un vairāku Eiropas un pasaules čempionātu dalībnieks, arī karavīrs, Latvijas šobrīd labākais soļotājs Arnis Rumbenieks, kas oktobrī ciemojies Mazsalacas un Rūjienas vidusskolās, bet šomēnes – Valmieras Valsts ģimnāzijā, Valmieras tehnikumā un Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā.

Lai gan ZIGMĀRS KRILOVS Zemessardzes 22. kaujas nodrošinājuma bataljona komandiera amatā ir tikai kopš 5. oktobra, viņa militārā karjera, kā vēstīts bataljona interneta mājaslapā, sākusies jau 1999. gadā, tātad teju pirms ceturtdaļgadsimta.

«Nedēļas brauciens ir noslēdzies, tika nogādāta palīdzība gan Ukrainas armijai, gan civil­iedzīvotājiem. Tālākais ceļš mūs veda līdz pat Doņeckas apgabala Kostjantinivkai.

Visā lielajā Valmieras novadā, un kas zina, varbūt pat vēl plašākā apkārtnē, ir tikai nedaudzas apdzīvotas vietas, kurās saglabājusies sensenā Mārtiņdienas tradīcija, piemēram, Skaņkalnē, Ramatā, Rūjienā, Ķoņos u.c. 

Kad 2014. gada rudenī tikāmies ar gados jauno MĀRTIŅU RIVČU, viņš apņēmības pilns bija no Rīgas atgriezies tēva mājās Jeru pagastā.