Būsim reāli, Aldaris LBL čempionāta izslēgšanas spēļu turnīrs mūsu komandai pagaidām patāls, taču joprojām sapnis. Sasniedzams vēl pēc 10 regulārajā čempionātā atlikušajām spēlēm, taču tikai ar maksimālu atdevi un komandas spēli, nevis ar atsevišķu līderu minikoncertiņiem. Viņnedēļ mūsējiem bija divas spēles izbraukumā, abas ar dubultvērtību, jo pret tiešajiem pretiniekiem uz reāli atlikušajām divām vakancēm pirmajā sešniekā. Savu pirmo iespēju pietuvināties sestajai vietai tabulā Valmiera trešdien izšķērdēja pārliecinoši.

Otrdienas valdības sēdē pieņemtais lēmums atteikties no valsts dalības Vispasaules izstādē izraisīja dažu izpildvaras pārstāvju un, protams, budžeta naudu jau tērēt sākušo reklāmistu pārsteidzošu klaju «morālo striptīzu»: kurš te iedrošinās mums liegt kārtējo reizi eleganti šķērdēties?

Atzīmējot Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma (DA) idejas astoņdesmitgadi, Kārļu dienā, 28. janvārī, pie medaļām, iepriecinājuma un atzinības tika arī valmierieši.

Kaut arī dzimusi Rīgā, viņa sevi bez koķetēšanas var saukt par Valmieras meiteni. Tiesa, DZIDRA BRĒDENFELDE ne dienu nav strādājusi šķiedrā, taču tikai sešus gadus no saviem — tieši šodien — apaļajiem ikdienā Dzidrai maizes darbs bijis ārpus Valmieras. Protams, arī studijas RPI. Esam pazīstami jau ilgu laiku, pat vienā lauciņā rosījušies, tāpēc divu izbijušu ceļa meistaru sarunā iztiksim bez jūs.

Iedomājieties skatu — Valmieras Pilsētas svētkos gājienam pa priekšu soļo jaunās ģimenes ar bērnu ratiņiem, kuros mazuļiem galvā zilas un pureņu dzeltenas ar uzrakstu «Valmiera» rotātas cepurītes. Un tā nemaz nav nereāla vīzija, bet gan gluži īstenojama ideja. Pirmās cepurītes pašvaldība uzdāvināja dvīnīšiem — šī gada pirmajiem pilsētas bērniem, vēl vairākas jau aizceļojušas līdzi jaundzimušajiem uz viņu mājām, bet dzimtsarakstu nodaļā cītīgi tiek veidotas cepurīšu rezerves, jo bērni Valmierā dzimst.

Galerijā Laipa Valmierā 6. februārī pl. 17 atklās Vidzemes fotogrāfu izstādi Ainava. Izstāde būs apskatāma līdz 8. martam.

Ceturtdien, 5. februārī, pl. 16 Valmieras muzeja Izstāžu namā tiks atklāta Latgales mākslinieku Vēsmas Ušpeles gleznu un Aivara Ušpeļa keramikas darbu izstāde «Orā bolts snigs, Malny wylky ustobā».

Vidzemes slimnīcas dzemdību nodaļa ir saņēmusi jaunākās paaudzes kardiotokogrāfu STAN — ierīci, kas palīdz izmeklēt vēl nedzimušā mazuļa sirdsdarbību un sekot tai dzemdību laikā.

Ukrainā notiekošais un gļēvā Eiropas Savienības un ASV pretreakcija Krievijas agresijai suverēnā valstī brīžam liek domāt par to: kas notiktu, ja lielvara reiz pausto — Baltijas valstis būtu ieņemamas dažu stundu laikā — mēģinātu īstenot dzīvē. Mēs pārvērstos par NATO un Krievijas bruņojuma paraugdemonstrējumu placdarmu vai klausītos, ka agresors tiek aicināts uz adekvātiem lēmumiem, sarunām. Vai varbūt šāda rīcība beidzot citām lielvarām liktu saprast, ka ļaušana vārīties savā sulā ir bijis gaužām nepareizs lēmums, izvērtējot to, kas jau desmit mēnešus notiek Ukrainā. Visu šo laiku kaimiņtauta ir lūdzēja lomā, it kā cenšoties veco Eiropu un pasauli pārliecināt, ka viņi nemelo, ka bariņš neapšauda bariņu, ka suverēnā valstī mierīgos iedzīvotājus nogalina citas valsts armijnieki. Ar sirdi un prātu nesaprotams kalambūrs.

Pirms daudziem gadiem manā bērnībā bija bunkurs, kurā dzīvoja bailes. Precīzāk, tajā slēpāmies vai mūs slēpa, kad briesmas draudēja ārā, ārpus bunkura. Tāds pamatīgs, kurā varēja paslēpties vai visi toreiz «Kalnbriškās» dzīvojošie,  kara laikā bija izrakts dārza stūrī zaļo dzīvības koku aizsegā. Tuvējās Sapās, cik saprotu tagad, vāciešiem bija kāda būtiska karaspēka daļa, tādēļ to bombardēt laiku pa laikam atlidoja lidmašīnas. Tad skanēja gaisa trauksmes sirēnas un vispirms bērniem bija jāsteidz uz bunkuru. Ārā tālumā kaut kas dārdēja, citreiz bija sadzirdama pikējošu lidmašīnu rēkoņa. Mums, bērniem, bija bail. Kad viss noklusa un drīkstējām iznākt saulītē, ļoti gribējās, lai baiļu vairs nav, lai tās paliek dzīvot tajā bunkurā.