Vēstules no pierobežas
Valda Mūrnieka mājas «Smilškalni» var atpazīt pēc tā, ka, pirmkārt, tā ir pēdējā māja Latvijas pusē Unguriņu-Lilli ceļā, un, otrkārt, no viņa skaisti iekoptā pagalma gaisā slejas divas milzīgas antenas. Mūs uzreiz tās ieinteresē.
«Mūsdienās mēs ļoti daudz laika pavadām internetā, iepazīstot visu plašo pasauli, bet vai pamanām tos vēsturiskos stāstus, kas norisinājušies tepat blakus?
Vai atceramies šīs dziesmas vēstījumu no rokoperas «Lāčplēsis» (dziesmas autori: Zigmārs Liepiņš, Māra Zālīte)? Tās melodija un vārdi smeldzīgi savijas ar šodienas realitāti.
Mēs esam netālu no Valmieras, kur trīsdesmitgadīgi bērzi un egles apliec plašu zālienu ar mūsdienīgu, atturīgi elegantu dzīvojamo māju. Arhitekti ILZE un JĀNIS NEIDERI to iecerējuši un būvējuši savai ģimenei, kurā aug pieci bērni. Jāņa vecāki dzīvo netālu, šodien kārtējo reizi viņi bijuši šeit pie jaunajiem un atvadās, tā mums iznāk brīdis sarunai, ko nepārtrauc ne mazās, draudzīgās balstiņas, ne tuvo autoceļu trokšņi.
Cik tad vēl sen bija tas, šķiet, rudens, kad pamestajā Valmieras sviesta un siera bāzes ēkā tā nopietni bija iemeties sarkanais gailis...
Pāvilam šis piedāvājums licies pieņemams, un Alma Frišmane pārcēlusies uz Rozīšu dzīvokli.
Atrod divreiz
Iepriekšējos «Valmierieša» numuros lasītāji varēja gan uzzināt interesantus faktus par Valmieras baznīcu (Rokpelne L. Svētā Sīmaņa baznīcas daudzās «dzimšanas dienas». Ieskats ēkas vēsturē».
Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».
Tas bija 1963. gada pavasarī, aprīļa sākumā. Pa ceļiem uz Valmieru brauca krietni daudz ļaužu. Kas tad tur notika? Pirmo reizi motokross «Gaujas kauss» tika organizēts «Putriņās» pie Valmieras. Lielākā cerība bija likta uz Baltijas valstu braucējiem.
Pagājušajā nedēļā tika sacelta pamatīga jezga ap jautājumu, kura nozīmīgums un vērtība līdzinās nullei.