Aivars Ustups

Jau ziņots, ka SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs» Ziemeļvidzemes Mežu konsultāciju pakalpojumu centrs gada nogalē organizē seminārus mežu īpašniekiem un mežu nozarē strādājošajiem, lai viņus informētu par aktualitātēm. Trešdien šāds seminārs notika arī Beverīnas novadā Brenguļu «Kaimiņos».

Aizvadītās nedēļas nogalē notika jau 4. zinātniski praktiskā konference par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu (ZBR). Pēc bioloģijas zinātņu doktora Otara Opermaņa rosinājuma Vidzemes Augstskolā profesores Agitas Līviņas vadībā augstskolas pētnieku grupa to bija sagatavojusi par tēmu «Biosfēras rezervāts. Tad. Tagad. Turpmāk».

Beverīnas novadam bēdīga ziņa bija, kad 2015. gadā izsludināja kooperatīva «Trikāta KS» bankrota procedūru. Priecīgāka pavīdēja, kad bijušos kooperatīva īpašumus izsolē nopirka brāļi Kaspars un Rolands Putniņi. Novada domes priekšsēdētājs Māris Zvirbulis tad cerību pilns teica: «To vien zinu, ka abiem ir laba pieredze piena rūpniecībā, un varu vien novēlēt, lai viņiem izdodas Trikātā atsākt siera ražošanu.»

Valmierieši ar fotoizstādēm ir pat izlutināti, taču 17. novembrī Valmieras muzeja Izstāžu namā atklātā Mihaila Ignata fotogrāfiju izstāde «Sapņu kartogrāfija» pelna īpašu uzmanību. Jau ar to vien, ka Miks (tā Mihailu sauc daudzi fotogrāfi) neapšaubāmi pašlaik ir viens no tiem fotogrāfiem, kas nes Latvijas vārdu pasaulē pat ļoti tālu. Kopš 2013. gada viņš ir reģistrēts autors Pasaules fotogrāfijas organizācijā (WPO jeb World Photography Organisation). Vairāk nekā 80 starptautiskajos fotomākslas konkursos viņš ieguvis tuvu pie 30 godalgu. Starp tām ir arī Starptautiskās fotomākslas federācijas (FIAP) zelta, sudraba un bronzas medaļas. 2014. gadā Mihailam Ignatam piešķirts FIAP mākslinieka goda nosaukums, bet kopš 2016. gada janvāra viņam ir gods saukties par FIAP ekselenci (Excellence of FIAP). Viņa fotogrāfijas publicētas fotoalbumos, populāros ārzemju žurnālos, arī National Geographic (tajā arī viena no izstādē redzamajām — ziemas ainava ar dažiem kokiem ceļa līkumā).

Kad Latvijā uzsākta dabas vērtību skaitīšana, projekta pretinieki un daži skeptiķi jautā: «Kam gan to vajag?» Var jautāt pretī: «Vai par labu saimnieku uzskatīsit to, kurš nezina, kādi augi aug viņa pļavās, ar cik dažādiem kokiem bagāts ir viņa mežs? Ko gan no dārza var sagaidīt dārznieks, kurš pat nezina, cik dažādi augļu koki, ogulāji vai zemeņu dobes tajā ir palikušas kopš vecvectēva laikiem?»

Lepojamies ar Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm, bet izrādās, ka mūsu reālās dabas vērtības nu jau gadsimtu neviens nopietni nav apzinājis. Cerams, ka šo robu aizpildīs ES Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» ietvaros šogad Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) valstī uzsāktā biotopu kartēšana, «dabas skaitīšana».

Iepriekšējās nedēļas nogalē pēc Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības speciālistes Baibas Līviņas-Jarohovičas aicinājuma pulciņš ieinteresēto devās gar Strīķupīti vērot, kā tur rudenīgajās dienās uzvedas lašveidīgās zivis. Upē notiekošo saskatīt palīdzēja un komentēja DAP Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs Jānis Bušs, vecākie valsts vides inspektori Mārtiņš Blaus un Jānis Pērle. Viņi pievērsa mūsu uzmanību tādām vietām upē, kur gultnē redzami izteikti balti oļi. Tās ir tā sauktās berzes vietas, kurās lašveidīgās zivis, gatavojoties nārstam vai nārstojot, no oļiem noberzušas zāles un sanesumus. Vismaz četrās šādās vietās izdevās brīdi vērot vairāku zivju berzēšanos vai pat savstarpēju draiskošanos.

Ir darba ikdiena un arī priecīgi brīži, atzīst LOLITA un EGONS ZVIRGZDI Trikātas pagasta «Kalnleimaņos». Arī šogad priecīgo atkal bijis krietni vairāk. Kā gan lai nepriecājas par rudeni, ja Lolitas jaunākā dēla Didža un Daigas ģimenē septembrī pasaulē pieteicies dūšīgs puika Alberts, nu jau viņas bērnu un mazbērnu pulku noapaļojot līdz desmitniekam.

Nu jau vairākus gadus rudens vistumšākos novakarus kaut nedaudz iegaismo Leģendu nakts. Tad ap pilīm un muižām dzīvojošajiem vai arī par kādu vietu īpaši ieinteresētajiem ir iespēja īpašā noskaņā iepazīt te gadsimtu noslēptos notikumus gan paaudzēs saglabātos nostāstos, leģendās, gan vēsturnieku stāstījumos.

Sestdienas pievakarē Sēļu muižas mazajā zālē brīdi pirms Leģendu nakts pasākuma tika atklāta mākslinieces Ingas Pērkons gleznu personālizstāde «Krāsu un gaismas pasaulē». Dažos vārdos par to pati māksliniece:

Uzskatot, ka sakārtota ceļu infrastruktūra ir viens no novada attīstības stūrakmeņiem, Beverīnas novada pašvaldība visos pagastos arī šovasar turpināja ceļu sakārtošanas darbus. Tika gan rakti novadgrāvji, gan stiprināts un veidots ceļu profils.

«Salna koda sārtu ziedu, roze vīta pumpurā» tā par  visskaistāko  ziedu nenovēršami īso mūžu teikts kādā senā dziesmā. Bet tad nāca gleznotājs un prata savam visskaistākajam ziedam iedot daudz garāku mūžu. Pēc viņa, nedaudz vēlāk uz ziediem sāka lūkoties arī fotogrāfs. Nav taču pasaulē pacietīgāks pozētājs, modelis par ziedu, kad vien pašam māksliniekam ir vajadzīgā pacietība, lai īpašās gaismās, savā skatījumā sagaidītu uzplaukstoša zieda brīnumu, pat pārsteigumu.

Vēl nesen tikai vēstījām par trim jaunām atpūtas vietām, kas iekārtotas Gaujas krastā līkumā starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm. Bet pagājušajā nedēļā un brīvdienās jau varēja vērot, ka visas tās ir ne tikai pamanītas, bet  arī itin mīļi apdzīvotas: vienā nišā uz no akmeņu krāvumiem izveidotām, ar dēļiem segtām sēdvietām lielisku vietu savām sarunām  un mazuļiem sildīšanai rudenīgajā saulē bija atradušas divas jaunās māmiņas.