Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības izcīnītā ļoti augstā 5. vieta Pasaules kausā ir kļuvusi ne tikai par ievērojamu sportisku panākumu, bet arī nu jau kārtējo reizi liek uzdot jautājumu – kāpēc mūsu sportisti komandu sporta veidos var gūt ievērojamus panākumus, spītējot traumām, pretinieku slavenajiem vārdiem, daudzu ekspertu skepsei un vēl sazin kam citam, bet politiķi un sabiedrība neko līdzīgu (savās nosacītajās atbildības jomās, protams) nodemonstrēt nespēj?
Pēc būtības ir noslēdzies jaunas, Evikas Siliņas (JV) vadītas valdības veidošanas process, un ir kļuvis skaidrs, ka tā necik īpaši neatšķirsies no aizejošās, Krišjāņa Kariņa (JV) valdības.
Jaunas valdības veidošanas kaislību ēnā bez pelnītas ievērības ir palicis kāds notikums, kas, lai arī izraisīja plašu rezonansi kultūras un mākslas vidē, plašākā sabiedrībā pārmērīgu interesi izsaukt nespēja.
Viens no jautājumiem, kas aizvien biežāk skan publiskajā telpā pēc premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV) demisijas un paziņojuma, ka vēlreiz uz šo amatu viņš nekandidēs, ir – bet kas tad īsti ir mainījies pēc šīs demisijas?
Premjerministra Krišjāņa Kariņa («Jaunā Vienotība», JV) paziņojums par lēmumu demisionēt un atteikties no atkārtotas kandidēšanas uz premjerministra amatu, kā arī aicinājums viņa pārstāvētajai JV izvirzīt jaunu premjerministra amata kandidātu, daudziem politikas vērotājiem izrādījās negaidīts.
Iedzīvotājiem sākot saņemt jaunos elektrības rēķinus, publiskajā telpā vēršas plašumā sašutums par jūtami pieaugušajiem izdevumiem.
Bez īpašas ievērības joprojām paliek fakts, ka Latvija nu jau ilgāku laiku iztiek bez viena no patlabanējā starptautiskajā situācijā ļoti būtiskiem sava ministru kabineta locekļiem – ārlietu ministra.
Kad par nākamo Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts nu jau bijušais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, valdīja vispārēja pārliecība, ka gaidāmas ievērojamas pārmaiņas valdošās koalīcijas sastāvā.
Kā liecina valsts iestāžu publiskotie statistikas dati, bezdarba līmenis Latvijā ir noslīdējis zem 6%.
Dziesmu un deju svētku svinēšanas, kā arī starptautiskās politikas kaislību dēļ bez pārmērīgas ievērības ir palicis fakts, ka dzīve, sākot ar šā gada 1. jūliju, atkal ir kļuvusi nedaudz dārgāka.
Šīs nedēļas sākumā par atkāpšanos no amata negaidīti paziņoja Latvijas galvaspilsētas Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, kurš pārstāv pirms iepriekšējām domes vēlēšanām izveidoto apvienību Par!/Progresīvie (PP).
Valsts būtībā nu jau bijušais prezidents Egils Levits (atrodas amatā pēdējo mēnesi) savu prezidentūru acīmredzami ir nolēmis noslēgt ar vairākiem gana pārliecinošiem un izlēmīgiem paziņojumiem apmēram par to, ka Latvijas politiskajā sistēmā ne gluži viss ir kārtībā.
Viens no politiskajiem spēkiem, kuru neapšaubāmi skars iespējamā varas pārdale valdošajā koalīcijā, būs Progresīvie.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Latvijā pirmoreiz ļoti ilgā laika posmā ir palielinājies iedzīvotāju skaits.
Lielā mērā negaidīti ātri un vienkārši Latvija ir ieguvusi jaunu Valsts prezidentu. Ilggadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kuru prezidenta amatam virzīja galvenā varas partijas «Jaunā Vienotība» (JV), jau pirmās balsošanas kārtas trešajā tūrē saņēma 52 Saeimas deputātu atbalstu un jau pēc mēneša nomainīs Rīgas pilī aizejošo Valsts prezidentu Egilu Levitu.
Latvijas hokeja valstsvienības vēsturiskais panākums – pasaules čempionātā pirmoreiz izcīnītās bronzas medaļas, kuras līdzjutēju acīs ir līdzvērtīgas pasaules čempionu titulam, – un attiecīgi vēlme nosvinēt šo sasniegumu un sagaidīt mājās savus varoņus «pēc pilnas programmas» vienlaikus radīja arī zināmas problēmas ne vienam vien darba devējam.
Jau nākamnedēļ Saeimā ir gaidāmas Valsts prezidenta vēlēšanas (vai vismaz – to pirmā kārta), apkārt kurām likumsakarīgi virmo aizvien lielākas politiskās kaislības.
Valsts eksprezidents Valdis Zatlers intervijā Latvijas Radio raidījumam «Laikmeta krustpunktā» nesen izteicās, ka Latvija ir «pārregulēta valsts», nodēvējot birokrātiju par galveno valsts pārvaldes problēmu.
Publiskajā telpā nekādu īpašu rezonansi nav izraisījuši valdības plāni no nākamā gada atcelt likuma normu, kas ļāva lībiešu un latviešu pēctečiem, kuri ir trešo valstu pilsoņi, iegūt Latvijā repatrianta statusu.
4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena – neapšaubāmi ir nozīmīga diena mūsu valsts pilsoņiem, kā arī lielā mērā unikāli valsts svētki visas pasaules mērogā, kuru analogus (ja neskaita mūsu kaimiņus Lietuvu un Igauniju, kuras atradās līdzīgā situācijā) atrast nemaz nav tik vienkārši.