Tāpat kā mode, izejot gadu līkločus, lai arī ar mūsdienīgāku piesitienu, bet atgriežas, arī Latvijas dārzos no jauna ievērību izpelnās gan flokši, gan peonijas, gan citas mūsu zemītē labi pazīstamās, senāk audzētās puķes. Tiesa, dažas selekcijas rezultātā tik ļoti mainījušās, ka ir ko pabrīnīties. Un selekcionāri arvien turpina strādāt, veidojot izturīgākus, noturīgākus un vēl skaistāk ziedošus augus.
JĀNIS RAMANIS, kocēnietis. Kā pats saka, parasts lauku zēns. Un, ja viņam jautātu, kura ir viņa likteņupe, atbilde visdrīzāk skanētu ar populārās dziesmas vārdiem: «Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas, tik pie Gaujas vēlos būt...».
«Jā, tieši tādu savu pirmo suni mēs vēlējāmies – Bordo dogu. Augumā lielu, iespaidīgu, nu kārtīgu suni,» uz manu jautājumu vienprātīgi atbildēja Orkāna saimnieki IVETA OĻĻA un NORMUNDS NĪGALIS, atzīstoties, ka izvēlē ietekmējušies no kādas filmas. Kad lēmums par suņa iegādi bija pieņemts, braukuši uz izstādi Ķīpsalā, lai uz Bordo dogu paskatītos klātienē. Atklājies, ka šī šķirne Latvijā ir retums, bet Normunds zināja stāstīt, ka Valmieras apkaimē vēl viens esot redzēts.
Tā rodas inovācijas
«Kādā intervijā par inovācijām Valmiermuižas alus ražotnes saimnieks Aigars Ruņģis teicis, ka inovācijas rodas brīdī, kad dzīvē radušās kādas problēmas. Domās šo atziņu pārnesu uz savu saimniecību un sapratu, ka tā tiešām ir.
Starp divām ambiciozām pilsētām – Valmieru un Cēsīm – atrodas Priekuļu novads, kurā iepriekšējās teritoriālās reformas rezultātā apvienojušies četri pagasti – Liepas, Mārsnēnu, Priekuļu un Veselavas.
SIA «ZAAO» aicinājusi iedzīvotājus novērtēt uz mājsaimniecībām piebraucamo ceļu stāvokli un ziņot, ja ir pamats aizdomām, ka atkritumu konteinera tukšošana nav iespējama. Lai netiktu bojāts klientu vai ZAAO īpašums, uzņēmuma speciālisti ar māju saimniekiem var vienoties par datumu, uz kuru pārcelt konteineru tukšošanu.
Mīlestība, kurā nav vietas nodevībai. Mīlestība uz mūžu. Īpaša saikne ar suni, kaķi, zirgu. Šoreiz «Sirdsāķīšu» stāsts par Cielavu – ķēvīti, par kuru saka: viņa ir zirgs ar dvēseli. Par kuras veselību un pat dzīvību cīnījās veterinārārsti, par kuru asarām acīs naktīs lūdzās mazā Odrija un visa viņas ģimene.
Novados turpinās pasta nodaļu optimizācijas politika, to darbalaika un darba apjoma samazināšanu pamatojot ar nodaļu apmeklētāju niecīgo skaitu. Taču AS «Latvijas Pasts» apgalvojums, ka arī Kocēnu novada pašvaldībā neviena nodaļa nestrādā rentabli, ir apšaubāms un acīm redzami nesaskan ar realitāti. Pašvaldība nostājusies savu iedzīvotāju aizstāvības pozīcijā. Veikta novada iedzīvotāju aptauja, top oficiāla vēstule gan Satiksmes ministrijai, gan Latvijas Pastam.
Ar jaunu, interesantu izrādi skatītājus 8. martā solās iepriecināt Kocēnu novada laikmetīgais teātris «Volatus». Pirms pirmizrādes sarunājos ar izrādes režisori LARISU MERCU.
«Kad pirms gadiem te, uz pilsētas un novada robežas, dabūjām zemi, audzējām dārzeņus un gājām uz tirgiem – gan Valmierā, gan citur. Reiz kādā no tiem bija sarīkota loterija, un mans numurs vinnēja zosi. Izrādījās, ka tā ir zosu māte. Mājas vēl nebija, bet būda, kur zosi turēt, jau bija. Ārā vedot, tai sēju ap kāju saitīti, jo baidījos, ka var pacelties spārnos un aizlidot. Tieši tajā laikā avīzē pamanījām sludinājumu, ka Bērzainē pārdod zosis. Aizbraucām un nopirkām mūsu zosu mātei draugu. Abi putni sadraudzējās, paši viens ar otru nodarbojās un nebija jāvadā saitītē. Zoss dēja olas un arī zoslēnus perēja. Bet vienu nakti atnāca lapsa, perēklīti izjauca un mūsu zosīti aiznesa. Pelgots palika viens pats,» stāstu par spārnaino draugu sāk viņa saimniece ILGA CERA.
Pēc novada skolu reorganizācijas pamainījušās arī bijušās Vaidavas izglītības iestādes ēkas funkcijas – tā vairāk tiek izmantota sporta, kā arī internātpamatskolas vajadzībām.
«Tā bija sagadīšanās, ka izvēlējos melioratora profesiju. Dzīvoju Mālpilī, kur tolaik bija Mālpils hidromeliorācijas un celtniecības tehnikums. Pēc pamatskolas beigšanas man bija jāiet uz Siguldas vidusskolu. Dokumentus gan iesniedzu, bet bija bail aiziet no mājām. Jauniešu grupa, kas bija tehnikumā iesnieguši dokumentus, tika iesaistīti apkārtnes uzkopšanā. Arī es piedalījos, un direktors mani aicināja kārtot eksāmenus. Piekritu un nokārtoju. Lai arī konkurence nebija maza – 4,6 pretendenti uz vietu, mani uzņēma. Priecājos, ka esmu atkal mammai zem brunčiem (viņa tolaik strādāja tehnikumā) un vēl četrus gadus varēšu dzīvot mājās. Tā kļuvu par melioratoru, līdz tam nezinot, kas tas ir.
Šarmantais franču buldodziņš Leo nu jau turpat četrus mēnešus dzīvo Valmieras teātra frizieres SARMĪTES BERIŅAS ģimenē.
Kāds ir pašvaldības šī gada moto, jautāju Kocēnu novada domes priekšsēdētājam JĀNIM OLMANIM.
2012. gadā radikālas pārmaiņas piedzīvoja Kokmuižas parks, kurā rekonstrukcijas rezultātā tika labiekārtots parters. 2015. gadā vērienīgi darbi turpinājās muižas parka nekoptajā un degradētajā teritorijas daļā. Tā paša gada rudenī tajā notika pirmie Kokmuižas svētki, kas nu jau kļuvuši par ikgadēju un ļoti apmeklētu pasākumu. 2017. gada sākumā labiekārtošanas darbi turpinājās ar apstādījumu veidošanu, bet vasarā gar ūdenskrātuves krastu tika izbūvēts celiņš, ierīkots apgaismojums, kā arī uzstādīti soliņi.
Lai atrastu un godinātu cilvēkus, kuri dara vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt, kuri sarežģītā situācijā nevis paliek malā, bet iet un dara, lai atbalstītu, glābtu, palīdzētu, piepildītu cerību vai klusu sapni, laikraksts Diena un TV3 jau piecpadsmito gadu rīko akciju «Latvijas lepnums». «Latvijas lepnuma» godināšanas ceremonijā 26. decembrī kanālā TV3 redzēsim arī valmierieti MIĶELI JĀNI BENUŽU.
Šis gads nu jau vaidavietei ANNAI URBĀNEI bijis notikumiem pilns.
Šoreiz «Sirdsāķīši» devās ciemos uz Valmieras SOS ciematu, kur strādā sociālā pedagoģe BAIBA LIEPIŅA un viņas Kavaliera Kinga Čārlza šķirnes spaniels FRENKIJS. Jaukais sunītis acumirklī iekaroja manu sirdi un, laikam apstiprinot abpusējas simpātijas, mani draudzīgi sabučoja.
Labas tradīcijas neizsīkst, un 1. decembrī, nu jau divpadsmito reizi, Valmieras Dzimtsarakstu nodaļā tika sveikti pāri, kuri laulību spējuši iznest cauri piecdesmit gadiem. Šajos siltajos, sirsnīgajos notikumos nācies piedalīties ne pirmo reizi, un nekad nav izdevies iztikt bez aizkustinājuma kamola kaklā. Un esmu pārliecināta, ka arī šī gada Zelta pāri nenožēlo šo, dažam varbūt ne tik viegli nākušo, lēmumu šādi, svinīgos apstākļos, vēlreiz savai otrajai pusītei apliecināt uzticību, cieņu, mīlestību.
Pirms divdesmit gadiem Tezē ciematiņā Francijā, kur bija sapulcējušies Tezē kopienas jaunieši no visas pasaules, kādā no tikšanās grupām bija iekļāvies arī tolaik jaunais beļģis Fransuā Kalē. Kādā vakarā pie ugunskura divi puiši no Latvijas ģitāru pavadījumā dziedāja tautasdziesmas. «Viņi dziedāja tik labi! Un tās ģitāras bija – vau! Katru vakaru pie viņiem sēdēju, un mani pieņēma, iedeva savu ģitāru (esmu mūziķis, spēlējis ar dažādām džeza grupām, pārvaldu dažādus instrumentus, bet mīļākais ir kontrabass). Tur sajutu tādu mieru! Pēc nedēļas visi brauca atpakaļ uz mājām, un latvieši mani uzaicināja ciemos. Man bija jāskatās kartē – kur tas ir, kā uz to Latviju var aizbraukt? Izrādījās, ka tas nav tik vienkārši. Par manu pirmo ceļojumu pie jaunajiem draugiem varētu sarakstīt grāmatu, tas bija amizanti un ilga divas dienas un divas naktis.