Valentīna Brūniņa

«Kad gāju kādā ceturtā, piektā klasē, vēlējos par kādu rūpēties, tomēr gribēju mazu dzīvnieciņu, ne kaķi vai suni, kurš jāved ārā staigāt. Tā mūsu mājās ienāca mans pirmais kāmītis. Viņš nodzīvoja savam kāmja mūžam atvēlētos divus gadus, tad mamma nopirka vēl vienu kāmīti, kurš pie mums sabija tikpat ilgi. Mamma, redzēdama, kā es pēc katra kāmīša aiziešanas raudu, meklējot kapavietu, nevienu dzīvnieciņu vairs negribēja, taču draudzenei bija sapāroti kāmīši un es pa kluso vienu paņēmu. Turēju zem gultas. Protams, pēc nedēļas mamma noslēpumu atklāja, jo būris sāka nelabi ost. Pirmajiem diviem kāmjiem biju tikai devusi ēst un dzert, būri tīrīja mamma. Kad sapratu, ka pa kluso turētā kāmīša būris nu jātīra pašai, tas nepatika, un šis pienākums atkal bija jāuzņemas mammai. Diemžēl pienāca brīdis, kad arī trešais draudziņš mūs pameta.

1. septembrī Kocēnos, pirmsskolas izglītības iestādē «Auseklītis», audzēkņi un viņu vecāki pulcējās tradicionālajā pasākumā, kam šogad bija dots skaists nosaukums — «Es un krāsainā pasaule ap mani».

«Līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu aizsākās atņemto īpašumu, kas īpašniekiem piederēja 1940. gada 21. jūlijā, atgūšanas process. Grāmata «RE — FORMA» ir veltījums visiem, kuri realizēja reformu dzīvē, vadīja šo grūto un atbildīgo procesu, kas visu atbildības nastu iznesa uz saviem pleciem un, negaidot uzslavas, godīgi pildīja sev uzticētos pienākumus, drosmīgi pieņēma  izaicinājumus», rakstīts nesen iznākušās grāmatas anotācijā.  «Liesmas» nedēļas nogales  viesis — grāmatas autore IVETA SILBERTE.

Valmieras pensionāru biedrības dienas centrā «Atvasara» šonedēļ bija apskatāma ikgadējā rudens velšu izstāde.

Kocēnu novads var lepoties ar daudziem radošiem, talantīgiem cilvēkiem. Aprīlī Kocēnu 1. bibliotēkas telpās bija apskatāma triju novada mākslinieču — Initas Jurgenbergas, Regīnas Šaltes un Māras Kalāces gleznu izstāde. Mārai Kalācei šī Kocēnos bija pirmā publiskā izstādīšanās.

Aizvadītajā sestdienā, tieši Vizmu vārda dienas priekšvakarā, Matīšos notika 25. Vispasaules Vizmu salidojums.

INGA PIRKESALO, bijusī valmieriete, nu jau turpat desmit gadus dzīvo Somijā, taču joprojām sevi uzskatot par īstenu valmierieti un pieturoties pie pārliecības, ka pašreizējā dzīve citā valstī ir tikai tāds pagaidu variants.

Iepazīsimies: Ziemeļvidzemes internātpamatskolas jaunā direktore LIGITA KŪLE.

Katras pilsētas dzīvē vieni no nozīmīgākajiem un apmeklētākajiem ir Pilsētas svētki. Aizvadītās piektdienas nogalē Valmierā nu jau ceturto reizi tie sākās ar tradicionālo svētku gājienu.

Vaidavieti Lindu Herbstu un rubenieti Inetu Bureņu draudzība saista kopš pamatskolas laikiem. Tagad to stipru un nesaraujamu dara kāda sirdslieta — tieksme pēc visa skaistā: ziediem, vainagiem. Bet varbūt tai kājas aug no mājām, kurās draudzenes izaugušas — Linda joprojām dzīvo Vaidavas «Vaiņagos», bet Inetas mājas Rubenē saucas «Ziedu grava». Ir vēl kāda sakritība — abu darba gaitas saistītas ar pedagoģiju. Linda strādā par bērnudārza audzinātāja, bet Ineta par  1. — 4. klašu skolotāju Norvēģijā. Bērnudārzs ir vieta, kur var radoši izpausties, jo telpas vienmēr kādiem svētkiem atbilstoši jānoformē, tā hobiju var apvienot ar darbu, saka vaidaviete, bet Inetai Norvēģijā, kur viņa dzīvo nu jau astoņus gadus, ir pašai sava mākslas skola. Draudzenes savu skaistuma radīšanas māku un pieredzi neslēpj — priecājoties, ka bērniem (un ne tikai) var ko iemācīt. Arī pašas arvien pilnveido prasmes. Linda tikko beigusi «Ziedu laivas» kursus, Ineta mācījusies tālmācībā Bulduros.

Roko vajadzēja plašumu

Pirms kāda laika Morozovu ģimenē jau bijis suns, taču nācies atzīt, ka četrkājainā drauga izvēlē pārsteigušies. Roko (Veimāras putnu suņa un Rodēzijas ričbeka krustojums) izrādījās augumā pārāk liels un pārāk aktīvs. «Tolaik vēl dzīvojām divistabu dzīvoklī, un suns šaurībā juka prātā. Kad sāka trakot, viņu nebija iespējams noturēt. Rudenī sākās nodarbības manā studijā un Roko nācās vienu atstāt mājās. Kad atgriezos, dzīvoklis bija apgriezts otrādi. Ar pastaigu nepietika, medību sunim vajadzēja plašumu. Beidzās ar to, ka Roko aizvedām pie manas mammas uz Jaunpili, kur viņš joprojām dzīvo. Tiesa, arī tur, laukos, ir par šauru, Roko vajadzīgs mežs, kur kārtīgi izskraidīties,» neveiksmīgo pieredzi neslēpj Anita, arī to, ka suni ģimene joprojām vēlējās, jo, kad ikdienā blakus ir dzīvnieks, mājās veidojas pavisam cita atmosfēra.

Nekas ar mums nenotiek nejauši. Šo atziņu pierāda arī garīgās skolotājas LĪGAS KOLNEJAS dzīves pieredze.

Ir jauks vasaras vakars, kad, pašas to nezinādamas, iebraucam «Astoņu Jāņu ciemā». Tādas ceļa zīmes gan vēl nav, bet pirms Jāņiem noteikti būšot, sola Mujānu «Puģīšu» māju saimnieks GATIS BITMANIS. Un tam tiešām ir pamats, jo, izrādās, pārbraucot pāri Mujānu galvenajam ceļam, sākas mājas, un nav nevienas (izņemot vienu), kurā nedzīvotu Jānis, arī «Puģīšos» ir savs Jānis Miķelis.

LIENE LIELMANE ir viena no nu jau ap četrdesmit Valsts valodas centra sabiedriskajiem palīgiem. Šī institūcija izveidota pavisam nesen un pagaidām vēl īsti neiepazīta, tādēļ «Liesma» ar Lienes palīdzību mēģināja noskaidrot, ko brīvprātīgie šajā valodas jomā īsti dara.

Latvijas Pašvaldību savienības delegācija, kuras sastāvā bija arī Kocēnu novada pašvaldības domes pārstāvji — priekšsēdētājs Jānis Olmanis un priekšsēdētāja vietniece Evija Nagle, tikko atgriezusies no Itālijas, kur Casalborgonē piedalījās Eiropas Savienības programmas «Eiropa pilsoņiem» finansētā projekta «Mazie tirgi — Eiropas Savienības ekonomikas sirds» pasākumā.

Atzīmējot Ugunsdzēsēju un glābēju dienu un ugunsdzēsības Latvijā 153. gadadienu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests jau septīto gadu pēc kārtas 17. maijā visās VUGD daļās un posteņos, kā arī Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas Praktisko mācību nodaļā rīkoja Atvērto durvju dienu, kurā mazos un lielos apmeklētājus visā Latvijā un arī mūspusē jau ierasti iepazīstina ar ugunsdzēsēju glābēju ikdienu, izrāda ugunsdzēsēju depo un tehniku, kā arī ļauj izmēģināt un pielaikot ugunsdzēsēju aizsargtērpu. Interesentiem tiek sniegtas atbildes uz visiem jautājumiem, atgādināts par drošību un stāstīts par iespējām nākotnē kļūt par ugunsdzēsēju glābēju. Lielāko interesi par ugunsdzēsēju glābēju ikdienu arī šoreiz izrādījušas mācību iestādes.

Sastopoties ar šo skaisto suni, reti kurš palicis vienaldzīgs. Un jaunā bavāriete Bully Lucky Amulet Soul, mājas kārtībā vienkārši Lakija, kura ANDA un INESES ģimenē ienākusi pirms pāris gadiem, uzmanību un atzinību tiešām ir pelnījusi. Stāsta Inese: