««Fille 2000» – uzņēmums, kas dibināts 2000. gadā un ir lielākais augstākās kvalitātes kokogļu ražošanas uzņēmums Baltijā. Uzņēmums darbojas eksporta jomā jau vairāk nekā 15 gadus, un šajā laikā produkcijas kvalitāti novērtējuši elitārākie restorāni gan Francijā, gan karaļnams Monako,» par veiksmīgo vietējo uzņēmumu Kocēnu novada mājaslapā var izlasīt pirms pieciem gadiem rakstīto.
Iepriekš «Liesmā» jau vēstījām, ka pirmo vietu un konkursa galveno balvu – 1000 eiro – konkursā par labāko ideju Burtnieku novadam 2019. gadā saņēmusi kinoloģes LOLITAS KAIMIŅAS ideja par suņu skolas «Laimīgās ķepas» izveidi.
Zilais kalns vienmēr asociējies ne tikai ar svētvietu, bet arī ar tā apkārtnē esošajiem kūdras purviem un šī dabas resursa ražotni. Arī tagad, kad purvu apsaimniekošana ir vācu kompānijas «Klasmann-Deilmann Latvia» SIA rokās. «Kompānijai ir vairāki šādi meitas uzņēmumi, tostarp Lietuvā.
«Uzņēmējdarbība Kocēnu novadā tiek uzskatīta par vienu no pašvaldības prioritārajiem virzieniem, un arī budžetā pieņemtās pozīcijas lielā mērā uz tās balstītas. Var uzskatīt, ka uzņēmējdarbība ir novada ģerboņa spogulis, jo tai raksturīgs saules nerimstošais ritms, zobena cīņas spars par izaugsmi un attīstību, tam pāri ģerboņa sudraba debesis gaismai, Zilā kalna svētvietas enerģija un latviskās Dieva zīmes aizsardzība,» tā novada uzņēmējdarbības vidi raksturoja domes priekšsēdētāja vietniece EVIJA NAGLE.
24. janvārī Būvniecības valsts kontroles birojs pieņēma ekspluatācijā lielāko Valmieras skolu – Valmieras Viestura vidusskolas (VVV) vēsturisko ēku un pārbūvēto sporta zāli.
9. janvārī Dikļu kultūras centrā notika Kocēnu novada pašvaldības organizētais Zvaigznes dienas tradicionālais pasākums novada senioriem.
«Kad pirms desmit gadiem kopā sanāca pieci pagasti, patiesībā seši, jo Kocēni un Rubene nekad nav sevi uzskatījuši par vienu apdzīvoto vietu, katram bija sava prioritāte, cits uz citu skatījāmies kā uz bezmaz negodīgu partneri – cik kuram liels parāds, kas ir vai nav izdarīts, kurš turīgāks. Mums tomēr piemīt tā latviešu daba, un jāpaiet laikam, lai to pārvarētu.
Šāds lūgums vecākiem agrāk vai vēlāk jāpiedzīvo gandrīz katrā ģimenē, un vecāki, nespējot izturēt bērna lūdzošās acis, piemēram, Ziemassvētkos šo dzīvo dāvanu savai atvasei sagādā, nereti pat neapzinoties, cik šāds solis ir atbildīgs.
Tikpat sirsnīgi un mīļi pēc sešdesmit gadiem
«Zelta kāzas mums bija tik burvīgas, ka vēl tagad, pēc desmit gadiem, piedzīvoto nevaram aizmirst,» saka JANĪNA un PĒTERIS BLASI. Savas Dimanta kāzas viņi bija domājuši nosvinēt tikai ģimenes lokā. Nesanāca, jo meita, abas mazmeitas un nu jau arī mazmazmeitiņas sprieda citādi – ja tik ilgi kopā nodzīvots, notikums jāatzīmē svinīgāk. Un sestdienā, 7. decembrī, pārsteigums sekoja pārsteigumam. Vispirms jau atskanēja zvans un norādījums pulksten trijos pēcpusdienā būt gataviem. Mašīna ieripoja pagalmā un sekoja brauciens uz «Mazo Ansi». Nākamais pārsteigums – svinību vietā ieradās divi muzikanti, kuri sniedza stundu ilgu koncertu. Pēc brīža durvis vērās atkal. Pēteris nodomājis, ka kūjnieki nāk, bet nekā – akordeonists pa priekšu, aiz viņa sveicēji no Dzimtsarakstu nodaļas un pilsētas domes priekšsēdētājs. «Kopā iedzērām šampanieti. Par šo skaisto apsveikumu, kas mūs ļoti, ļoti iepriecināja, vislielākā pateicība. Valmieras pašvaldība patiesi rūpējas par pilsētas ģimeņu stiprināšanu,» secina Pēteris.
Latvijas brīvības cīnītāja Pētera Šedrika izpirktajā zemē Priekuļu novada Liepas pagasta «Krūmiņos» rosās un saimnieko nu jau piektā paaudze. Vectēva atstāto mantojumu pārņēmusi mazmeita Aina Tarasova ar ģimeni – vīru Daini, bērniem un mazbērniem.
Aizvadītās nedēļas nogalē Valmieras dzimtsarakstu nodaļā atkal valdīja pacilājoša noskaņa – nu jau trīspadsmito reizi svinīgi tika sagaidīti laulātie pāri, kuri kopā pratuši nodzīvot 50 gadus un šo viņu dzīvē nozīmīgo notikumu vēlējušies nosvinēt īpaši.
Atstājis autoservisā savu mašīnu, mērojis kādu gabaliņu pa pilsētu, šīsnedēļas vienā no drēgnākajām dienām uz interviju «Liesmas» redakcijā, viegli ģērbies, vien baltā kreklā ar īsām piedurknēm un vestē, atnāca ULDIS PALTIŅŠ.
«Kokle neapšaubāmi ir latviskākais instruments. Kā simbols tā redzama arī Brīvības piemineklī, tāpat Raunā ir piemineklis «Koklētāja», un uz mūsu naudiņas arī bija koklīte,» saka Valmieras Mūzikas skolas kokles spēles pedagoģe DACE PRIEDĪTE, kura ar šo instrumentu saistīta nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.
Kādā rudens vakarā, tas gan bija pirms pāris gadiem, ar savu taksīti devos ierastā pastaigā. Nogriežoties gar tā saucamo Apaļo veikalu, degunā iesitās kodīga smaka. Dūmi bija apņēmuši lielu daļu ielas garuma, tāpēc ik pa brīdim mēģināju aizturēt elpu. Sākotnējā doma – vai tikai kaut kur tuvumā nav izcēlies ugunsgrēks, taču, ieskatoties rūpīgāk, pamanīju, ka vienā no mājām dārzā sakurts liels ugunskurs, kurā tika dedzinātas kaudzē sagrābtās koku lapas. No pastaigas svaigā gaisā diez kas nesanāca...
Atzīšos, līdz tam aizliegumu dedzināt lapas uzskatīju par nedaudz pārspīlētu – tā gadu gadiem darīts, tāpat kā gadu gadiem pavasaros svilināta kūla. Taču negatīvas sekas, kas radušās cilvēku nepareizas saimnieciskās darbības rezultātā, – ozona slāņa noārdīšanās atmosfērā, ogļskābās gāzes uzkrāšanās atmosfēras augšējos slāņos, skābie lieti un noturīgā ķīmiskā piesārņojuma veidošanās – tas nu jau ir nopietns signāls cilvēcei un katram no mums atsevišķi, ka domāšana ir jāmaina.
To apstiprina arī pētījumos iegūtie pierādījumi.
Oktobra sākumā LLU Jelgavas pilī tika sveikti 13 šī gada Attīstības fonda stipendiāti pavisam desmit fonda pārvaldītajās programmās. Viņu vidū arī Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 4. kursa studente Sabīne Anna Zīverte no Kocēnu novada, kurai par izcilību studijās, pētnieciskajā darbā un ārpusstudiju aktivitāti tika piešķirta LLU Senāta stipendija.
«Suņi ir mana vājība jau no bērnības dienām, kad mums bija vilks, kuru es ārkārtīgi iemīļoju. Mans tēvs bija mednieks, tāpēc paņēma medību suni, bet mamma teica, ka divus suņus neturēs, un vilks tika atdots tēva draugam kā sargs piena kombināta teritorijā. Tas man bija liels pārdzīvojums. Pašas ģimenē kādu laiku nebija neviena, un tad jau mūsu bērni gribēja sunīti. Kompromisa variantā paņēmām īru seteru, ko vīrs Juris varēja ņemt līdzi medībās. Kā tas parasti notiek, sunīti auklējām mēs – mamma un tētis. Bērni ar viņu paspēlējās, bet ar ārā izvešanu, tāpat ar citiem pienākumiem, kas saistīti ar katru dzīvnieku, bija problēmas. Sākotnēji bērniem liekas, ka suns ir rotaļlieta, sevišķi, kad viņi ir mazi. Bet vēlāk viņiem ir savi pienākumi un laika dzīvnieciņam atliek maz. Pie tam bērni zina, ka sunīti var droši uzticēt vecākiem. Ja nebūtu izejas, ticu, ka viņi rūpētos. Bet par šo īru seteru man ir vislabākās atmiņas,» tā par savu pirmo patstāvīgo pieredzi stāsta klavierspēles pedagoģe LARISA PALKAVNIECE.
Globalizācija Latvijā – jau baronu laikos
Globalizācijas ietekme ainavu jomā Latvijā meklējama jau baronu laikos, secina ainavu arhitekts JĀNIS SIRLAKS:
Palaikam kāds no līdzgaitniekiem sagādā pārsteigumu un liek aizdomāties par to, ka cits par cita dzīvi un gaitām ārpus darba daudz vis nezinām. Izrādās, kāds no kolēģiem ir aizrautīgs kolekcionārs, cits glezno, vēl cits ada rakstainas zeķes, un vēl un vēl. Šādi, no citas puses, atklājies arī Valmieras pašvaldības juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks, šobrīd vadītāja pienākumu izpildītājs GINTS KONOŠONOKS, kura hobijs nu jau trīs gadu garumā ir dzīvnieku un putnu fotografēšana.
Blakus saimniekam GUNTARAM KĀPOSTIŅAM ieraugot balto skaistuli – Akita inu šķirnes suni, ne viens vien abiem uzsmaida, nereti arī uzrunā, un ne tikai tie, kam patīk liela auguma suņi.
«Stāsts par «Sillakām» jāsāk no 1881. gada, kad te ienāca manas sievas Rudītes vectēvs Mārcis Mellups, pārrodoties no Krievijas, kur, 25 gadus nodienot pie Aleksandra brāļa lielkņaza Konstantīna, šo zemi bija nopelnījis. Pirmos 25 gadus saimnieki šajā meža ielokā nodarbojās ar biškopību,» īpašuma vēsturi atklāj «Sillaku» saimnieks RENĀDS HOFMANIS, kurš nu jau grožus nodevis mācītam zivkopim, kuram šī nodarbe patiesi ir sirdslieta – dēlam Raivo.