Valentīna Brūniņa

Franču buldogu meitene Roza valmierietes Taigas Virses ģimenē ienāca pirms septiņiem gadiem, divu gadu vecumā. Aizvadītā gada decembra vidū viņai nosvinēta devītā jubileja. 

«Burtnieku Zirgaudzētava» SIA 2020. gada sezonu aizvadīja veiksmīgi gan sacensību laukumā, gan nu jau ikgadējā jaunzirgu vērtēšanas skatē «Rudens pērle», kurā tiek noteikti Latvijas labākie jaunzirgi. 

Vīrusa pandēmija pārņēmusi visas pasaules prātus un aizēnojusi citkārt svarīgos notikumus. Tomēr jācer, ka dzīve atkal atgriezīsies ierastajās sliedēs, tāpēc jādomā vien ir, kā dzīvosim tālāk, piemēram, pēc administratīvi teritoriālās reformas. Un tā gluži nav, ka reforma kovida dēļ atlikta malā – pamazām viss notiek. Ļaujot arī «Liesmas» lasītājiem nedaudz ieskatīties procesā, sarunājos ar Valmieras pašvaldības domes priekšsēdētāju JĀNI BAIKU, topošā novada lielākās pašvaldības vadītāju, kuram uzticēts ne tik viegls uzdevums – sagatavot visu nepieciešamo, lai reformas rezultātā vienā lielā novadā apvienotos astoņas pašvaldības.

Kocēnu novads var lepoties ar daudziem veiksmīgiem uzņēmējiem, un viens no tiem ir SIA «Dau­pro», kas šoruden tika pašvaldības godināts kā Gada balvas-2019 laureāts nominācijā «Gada inovāciju ieviesējs». Par veiksmīgi īstenoto projektu inovāciju atbalsta programmā «Zīle» stāsta SIA «Daupro» vadītājs IGORS ZINKEVIČS:

Ieejot pa mājas vārtiņiem, mums pretī nāk saimniece Zane un priecīgs pieskrien suns. Tā kārtīgi mani sabučo. Man iebildumu nav, sajūtos gaidīta un tīri vai pagodināta. Vēlāk gan no saimnieces uzzinu, ka skaistulis Rodžers esot nasks uz to bučošanos. Skatos apkārt, jo zinu, ka šajā mājā jābūt vēl vienam sunim. Varbūt mājā? Dodamies iekšā, kur pēc īsa brīža mums pievienojas arī Leda. Zanes stāstu pa laikam papildina viņas māmiņa un vīrs Visvaldis.

Aizvadītajā sestdienā Rubenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudze piedzīvoja tik ļoti gaidīto notikumu – baznīcas ēkas atjaunošanas dievkalpojumu arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā.

Piesakoties vizītē pie Kocēnu novada uzņēmēju Gada balvas 2019 laureāta nominācijā «Gada ražotājs» – SIA «Artisan Metal» kokapstrādes iekārtu ražotnes saimniekiem GINTA GARSEĻA un BAIBAS STULPIŅAS, nezināju, ka mani sagaida milzīgs pārsteigums. Domāju, ka pēc publikācijas izlasīšanas man piekritīs arī «Liesmas» lasītāji: gudru galvu Latvijā netrūkst.

Kopš 2018. gada 1. marta Latvijā tika ieviests Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilotprojekts un plānošanas reģioniem sadarbībā ar ministriju uzticēja šī pilotprojekta realizāciju. Uz vietām sāka strādāt reģionālās remigrācijas koordinatori. 2018. gada beigās noslēdzoties pilotprojekta darbības termiņam un izvērtējot tā rezultātus, secināts, ka tie ir pozitīvi. No 2019. gada sākuma šī iniciatīva turpinās, nu jau sadarbībā ar pašvaldībām. Remigrācijas koordinācija iestrādāta un nostiprināta diasporas likumā, līdz ar to piecos Latvijas reģionos procesam nodrošināts valsts finansējums.

Veiksmes stāsts dārzeņu pārstrādes ražotnei «Milda» Kocēnos nav bijis viegls – mainījušies īpašnieki, piedzīvoti divi bankroti, līdz iestājās divi klusuma gadi. Šis rudens iezīmējās ar pozitīvām pārmaiņām. Pavisam nesen, 15. oktobrī, darbību te, bijušajā «Mildas» ražotnes ēkā «Jaunlibertos», reģistrējusi SIA «Kronis» – dārzeņu pārstrādes uzņēmums no Bauskas puses.

«Liesmai» jautājot, kāda ir Vidzemes plānošanas reģiona nozīme Vidzemes attīstības procesā, reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede atbild īsi un konkrēti:

Pieļauju, ka vien retais nav pamanījis informāciju par dejošanas izaicinājumu «Jerusalema Dance Challenge», un arvien vairāk ir cilvēku, kas šo izaicinājumu pieņēmuši. Šī izaicinājuma ideja pagājušā gada rudenī radusies kādam mūziķim no Dienvidāfrikas, kurš gospeļu iedvesmoto melodiju vispirms notestējis sociālajos tīklos, lai pārliecinātos, vai tā cilvēkiem patīk. 

LAUMAS SĪLES KRŪSKOPAS ģimenē ANTOŠKA ir īpašs suns. Vispirms jau ar to, ka iepazīšanās ar viņu notika jau no piedzimšanas brīža.

Ir brīvas darba vietas

Darba devēju reģistrēto vakanču skaits Latvijā pieaudzis no 4,8 tūkstošiem šī gada aprīlī līdz 6,5 tūkstošiem augustā un pēc neliela krituma atkal pieaug. Visvairāk brīvo darba vietu reģistrētas būvniecībā, ražošanā, pakalpojumu jomā, transporta un loģistikas nozarē.

GINTS NEIMANIS ar ģimeni saimnieko Dikļu pagasta «Rīvēnos», kur galvenā nodarbe ir augļkopība. 

Priekuļu novada Liepā atrodas viena no senākajām keramisko būvmateriālu ražotnēm Baltijā – uzņēmums «Lode», kas darbojas kopš 1958. gada. Vecākā paaudze to atceras kā drenu cauruļu ražotāju, taču jau no 1968. gada te sākta māla ķieģeļu ražošana, un pašlaik Lodē top 275 daž­nedažādi produkcijas veidi.

«Man ļoti patīk tas, ar ko nodarbojos, labprāt klientiem sniedzu arī padomus par suņu un kaķu barošanu un labturību. Nekas nav labāks par to, ka cilvēks atgriežas veikalā un pateicas par ieteikto. Tas, ka strādāju tieši ar dzīvniekiem saistītā tirdzniecībā, ir sagadīšanās, tomēr — laikam man tieši tur bija jānonāk,» brīdi padomājusi, secina valmieriete LĀSMA  LAUVA, kura šobrīd RIMI strādā uzņēmuma «Happy Dog Baltic» kaķu un suņu profesionālās barības veikaliņā.

Dzirdēts, ka dažs krūmmelleņu audzētājs kļuvis par miljonāru, gan ne mūspusē. Taču, 18 gadus šajā nozarē darbojoties, bagātāks kļuvis arī VIKTORS STRĀDERS — pieredzes bagātāks...

Dikļu brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda oficiāli tika reģistrēta 1940. gada 6. jūnijā. Kopš tā laika mainījušies cilvēki, zirgu pajūgu vietā ugunsgaili savaldīt dodas mūsdienīgi aprīkotas speciālās mašīnas. Nemainīgs palicis vienīgi tas, ka ugunsdzēsēji jebkuros laika apstākļos un jebkurā diennakts laikā, saņēmuši ziņu par notikušo nelaimi, steidz palīgā.

Diemžēl informācija par to, kā brīvprātīgie ugunsdzēsēji Dikļu pusē darbojušies četrdesmitajos, piecdesmitajos un pat sešdesmitajos gados, ir gauži skopa, saglabājušās vien dažas fotogrāfijas no 1972. gada, no laika, kad brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustībā iesaistījies tagadējais Dikļu BUB priekšsēdētājs ANDRIS KRĒSLIŅŠ.

Visiem četriem Kocēnu pagasta «Kalna Cimpēnu» vīriešu kārtas Eglīšiem ārpus maizes darba ir kāds, kā paši saka, hobijs. Kur vēl labāk var būt – tēvs un viņa trīs dēli Imants, Kārlis un jaunākais Uldis savus brīvos brīžus pavada, var teikt, turpat mājas pagalmā pašu iekārtotajā darbnīcā, kur no koka top dažādas skaistas lietiņas. 

Pirms gadsimtiem pieradinot savvaļas iemītniekus un padarot tos par mājdzīvniekiem, cilvēce par tiem uzņēmusies atbildību. Viņi joprojām ik solī ir mums blakus. Bet vai mēs savu atbildību neesam aizmirsuši? Dzīvnieki paliek bez mājām, atkal kļūst par mežoņiem un dzīvo, kā prot, – veido kolonijas, cieš badu, līdz asinīm cīnās par kumosu, slimo, pārnēsā slimības. Un kādam tā atbildība ir jāuzņemas, jo esam taču vienota sabiedrība – cilvēki un dzīvnieki. Par laimi ne visi ir vienaldzīgi.