Valentīna Brūniņa

No Rīgas pārceļoties uz dzīvi Cēsu pusē, pusaudzes Lindas vecāki nopirkuši māju. Un kur nu māja bez suņa!

Tie, kas netic Liktenim, teic, ka, nonākot krustcelēs, turpmākais dzīves ceļš atkarīgs no tā, vai cilvēks šajā nozīmīgajā brīdī izdara pareizo izvēli. 

Valmierā vēsturiski pastāv septiņi mikrorajoni – Zvirgzdukalns, Burkānciems, Jāņparks, Kārliena, Pārgauja, Putriņas un Krāčukakts. Liela loma apkaimju iedzīvotāju iniciatīvas veicināšanā un saliedēšanā ir Valmieras novada fondam.

Kad uz ielas pamanīju skaisto vilcenīti, nenoturējos, nepieiedama klāt puisim, kurš turēja sunīša pavadu, lai uzaicinātu uz sarunu redakcijā. Ne man, ne viņam iespēja telefona numura pierakstīšanai nebija, toties noskaidrojām, ka es pazīstu sunīša saimnieci Evu Eglīti un gan jau viņas numuru atradīšu. Sarunājām arī, ka puisis viņu par gaidāmo zvanu pabrīdinās. Tālāk sekoja interesants pavērsiens. Izrādījās, ka man zināmajai Evai Eglītei šāda sunīša nemaz nav, toties ir vairāki citi dzīvnieciņi (par tiem «Liesmā» varēja lasīt iepriekšējā «Sirdsāķīšu» lappusē). 

Tā kā kilometra attālumā no Mujānu izglītības biedrības nama dzīvo Daces Kitneres vecāki, viņas bērnība pagājusi turpat netālu, pie Baltā torņa. 

Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas pašvaldībām noteica veikt administratīvi teritoriālo reformu un tās gaitu, ar 1. jūliju izveidots Valmieras novads un novada pašvaldība. Pēc iedzīvotāju skaita tas pašlaik ir otrais lielākais novads un viens no retajiem pēc apvienoto pašvaldību skaita.

Vides risinājumu institūtā, kas kopš 2008. gada darbojas netālu no Valmieras, Priekuļos, aktīvi rosās starptautiska zinātnieku, pētnieku un inovatoru aizrautīgā komanda. 

Esmu no tiesas priecīga par iespēju tikties ar valmieriešu Eglīšu aktīvo ģimeni, kurā aug četras atvasītes un sirdsmīļuma pietiek arī vairākām astēm, ķepām, kājām, spārniem... Bet labāk visu pēc kārtas. 

Kovids iedevis laiku, lai vēl ko sadarītu, saka Ginta Gailuma, taču ar nākotnes iecerēm neplātīšoties, vien noteic – top pensijas laika plāns nopelnīt maizīti ar desu, ne tikai ar margarīnu.

Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā dienas stacionārs izveidots pavisam nesen – šī gada janvārī, bet ar Covid-19 saistītās situācijas dēļ darbu uzsācis tikai maijā. Pirmais pacients ieradies 17. maijā.

Krizantēmas Bērzaines pagasta «Rubuļos» bijušas vienmēr, bet plašāk ar šīm rudens skaistulēm Inga Zukure sākusi nodarboties pirms apmēram desmit gadiem – pēc savas pirmās Bērzaines kultūras namā notikušās krizantēmu izstādes. 

Kārtējo reizi nācās pārliecināties, ka trakajiem (pārnestā, pozitīvā nozīmē) pieder pasaule un spēja aizraut, iesaistīt līdzcilvēkus dažādās avantūrās. To droši var teikt arī par Inesi Eglīti no Zilākalna. Viņas ideja spēja kāda pasākuma organizēšanai un norisei ieinteresēt vairākus pagasta iedzīvotājus. 

Lauras kaķu sāga sākusies gluži netīšām: «Īsi pirms ziemas Valmierā nopirkām māju. Pirmais pavasaris atnesa pārsteigumu – šķūnītī atradām kaķeni ar kaķēniem. Gribot negribot viņi bija jāglābj. 

Valmieras Jaunatnes centrs «Vinda» ir pašvaldības dibināta interešu izglītības iestāde. Vai, darbojoties lielnovadā, arī šajā jomā sagaidāmas pārmaiņas, jautāju «Vindas» direktorei SANITAI LOZEI.

Virsraksts pilnībā atbilst Kocēnu pagasta «Grantskalnu» māju saimei. Paši vēl piebilst: «Esam traki!». Tas, protams, jāsaprot labā nozīmē. Un trakajiem taču piederot pasaule!

Liekas neticami, bet pagājuši jau trīsarpus gadi kopš Marko vairs nav. Atceroties vilciņa pēdējās dienas, saimniecei Anitai Žoglai acīs sariešas asaras  — aizgājušie uzticamie četrkājainie draugi mūsu sirdīs ieņem paliekošu vietu. Tomēr pienāk brīdis, kad neierasto tukšumu aizpilda jaunas ķepas. 

JOLANTU TAURIŅU-IEVENIECI Kocēnos pazīst gan sportisti, gan daudzi vietējie iedzīvotāji, kuriem viņa, nu jau 14 gadus nostrādājot sporta nama nelielajā kabinetiņā, palīdzējusi uzlabot veselību. Šogad Jolanta kā atsaucīga, pretimnākoša un sirsnīga savas jomas speciāliste saņēmusi «Kocēnu novada uzņēmēju gada balvu» nominācijā «Gada pakalpojumu sniedzējs».

20. jūlijā Rubenes baznīcā, Valmieras novadā, notika Igaunijā izdotā Latvijas tūrisma ceļveža «Läti Reisijuht» («Latvijas ceļvedis») publiskā prezentācija. Ceļvedis tapis, Igaunijas karšu izdevniecībai «Regio» sadarbojoties ar uzņēmumu «Karšu izdevniecība Jāņa sēta».

Lai arī kādu uz laiku LELDE un RAIVIS GRAVAS bija kļuvuši par pilsētniekiem, lauki tā arī nepārstāja jauniešus vilināt atpakaļ.

Cerības un... krīzes mācības

Kocēnu «Klētnieki» tālākajai kopdzīvei tika noskatīti, kad abi tik tikko bija iepazinušies. «Sapratām, ka gribam dzīvot laukos. 2006. gadā šo īpašumu nopirkām. Tajā brīdī tā bija tikai jaunbūve, un ne viens vien mums teica, ka aizejam dzīvot džungļos. Bet mums pašiem šī vieta ļoti patika, un tagad esam priecīgi, ka tur dzīvojam,» saka Lelde. «Kad valstī sākās krīze, negaidīti viss sagriezās kājām gaisā. Lai visu nepazaudētu, nācās ātri noreaģēt, un, kā tolaik daudzi, devāmies strādāt uz ārzemēm. Tolaik tas bija vieglāk, jo bērnu mums vēl nebija. Nedēļas laikā sataisījāmies, iekāpām mašīnā un aizbraucām.

Četras dienas, sākot no 16. jūnija, nu jau otro reizi Latvijā norisinājās skrējiens «Gaismas ceļš». Un arī šogad, nenobīstoties no oranžā un pat sarkanā brīdinājuma lielā karstuma dēļ, trīs posmus gar Latvijas pierobežu veica Kocēnu novada sportisti, tostarp vairāki pagājušā gada skrējiena dalībnieki.