Valentīna Brūniņa

Nedaudz no amatniecības vēstures

Amatniecībai atšķirībā no rūpniecības ir ļoti senas tradīcijas. Laika gaitā ir radīti lieliski izstrādājumi, materiālu izpratnes un tehnoloģijas. Par amatniecības uzplaukuma laiku Latvijā pieņemts uzskatīt 1930. gadus. 1935. gadā tika nodibināta Latvijas Amatniecības kamera, kas nodibināja amatnieku biedrības praktiski visās lielākajās pilsētās. Šo biedrību darbs aptvēra ne tikai to biedru amata prasmes paaugstināšanu, bet arī bibliotēku dibināšanu, amatnieku vasaras nometņu, tūrisma braucienu, dažādu amatnieku pasākumu rīkošanu, žurnāla «Amatnieks» izdošanu un pat amatnieku bankas dibināšanu.

1993. gada 2. februārī LAK darbība tika atjaunota un pieņemts likums «Par amatniecību», kas noteicis, ka par nodarbošanos ar amatniecību uzskatāma ikvienas personas profesionāla darbība, pieņemot pasūtījumus vai izpildot darbus dažādos amatos.

1998. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem tiek apstiprināti 157 amati, kuros personu profesionālā darbība, pieņemot pasūtījumus vai izpildot darbus, ir uzskatāma par amatniecību. Šobrīd LAK sistēmā darbojas vairāk nekā sešdesmit amatnieku organizāciju. Ir izveidoti amatnieku reģistri, sava izglītības, informācijas un zinātnisko pētījumu sistēma, attīstās cieša sadarbība ar Latvijas valsts, sabiedriskajām un saimnieciskajām organizācijām un analogām organizācijām ārvalstīs.

Laika gaitā un dažādu objektīvu apstākļu dēļ daudz kas amatnieku darba ikdienā mainījies, arī problēmu netrūkst, tomēr divi no Valmierā strādājošajiem amatniekiem, ar kuriem sarunājās «Liesma», savam izvēlētajam amatam joprojām palikuši uzticīgi.

Par dzimtas mājvietu «Varavīksnes», kas atrodas Vaidavas pagastā, kā pārliecinājāmies, zina vien retais, pat netālie kaimiņi par to neko nemācēja stāstīt, lai gan ekociematiņš te, gluži klajā laukā, aizsācies jau pirms deviņpadsmit gadiem, kad Broņislavs un Inese nonāca pie atskārsmes, ka Rīgas dzīvoklī laimīga dzīve nesanāks. Sākās īpašuma meklējumi laukos.

Kaķis ģimenē. Vairāk rūpju vai vairāk prieka un mīlestības? Par meinkūna šķirnes kaķi Carrado stāsta valmieriete ANDRA RŪSE.

Viņnedēļ «Liesma» iegriezās Vaidavas pagastā, kur viesojās pie uzņēmēja, SIA «Dabas auglis» īpašnieka NAURA JURGENBERGA. «Dabas auglis» nodarbojas galvenokārt ar cidoniju audzēšanu, pārstrādi un augļu un ogu produkcijas realizāciju. 

Tagad dārzā, ko Rita sauc par savu laboratoriju, tiek audzētas tikai viņas pašas selekcionētās dāliju šķirnes un sēkl­audži.

Līdz šī gada pavasarim Rufo (oficiāli Delikatina Ruffus Lex-Tes) dzīvoja lielas pilsētas daudzdzīvokļu mājā, kur no rīta līdz vakaram gaidīja no darba pārnākam savu saimnieku, kopā ar rūdītu, nešpetnu runci, kas sunīti nemitīgi uzraudzīja.

Vasara – atvaļinājumu un svētku laiks. Taču ne tikai. Kocēnu apvienības pagastos, apzinoties, ka labvēlīgie laikapstākļi, tuvojoties rudenim, neizbēgami beigsies, notiek aktīvs darbs, īstenojot vairākus – lielākus un mazākus – projektus.

Dziesmu svētku šūpuļa Dikļu vārds XXVII Vispārējos Dziesmu un XVII Deju svētkos viņnedēļ Rīgā izskanēja īpaši, un ne velti diklēniešiem tika atvēlēts gods doties svētku gājiena priekšgalā, kopā ar pārējiem Valmieras novada amatiermākslas kolektīviem nesot savu unikālo kultūrzīmi – Sidraba birzi.

Īstenojot Kohēzijas fonda projektu «Antropogēnās slodzes samazināšana un kompleksu apsaimniekošanas pasākumu īstenošana dabas liegumā «Zilaiskalns» Valmieras novada pašvaldībā», tiek veikta arheoloģiskā izpēte valsts nozīmes kultūras piemineklī «Zilaiskalns ar Upur­akmeni – kulta vieta un viduslaiku kapsēta». Projekts paredz demontēt esošo ugunsnovērošanas torni un uzbūvēt jaunu publiski pieejamu skatu torni.

Latvijā no 15. maija, kad oficiāli sākusies peldsezona, no ūdenstilpēm izcelti jau tuvu trīsdesmit bojāgājušo, bet kopš gada sākuma kopā pāri septiņdesmit. Lai arī ik gadu cilvēki tiek brīdināti nerīkoties pārdroši, apzināties savas spējas un peldētprasmes, statistika liecina, ka ūdens prieki ne visiem beidzas laimīgi. Varbūt ar brīdināšanu nepietiek? Par citu valstu glābēju pieredzi un alternatīvām prevencijas iespējām Latvijā šoreiz «Sirdsāķīšos» stāsta kinoloģe, suņu un viņu saimnieku apmācību glābšanai uz ūdens aizsācēja mūsu valstī INGŪNA TIHOMIROVA.

Ievērojot kocēnietes SANDRAS MIKUĻINOKAS aicinājumu «Silezeros» skatīt viņas ziedošo dārzu, kurā aug astoņi simti dažādu šķirņu peoniju, īsti nenoticēju, ka tik daudz. Jābrauc pārliecināties! 

Atļaušos atkārtoties, bet atkal ir iemesls teikt, ka Kocēnos radoši izpausties gribošu un varošu cilvēku ir daudz.

Kocēnu bibliotēkas vadītāja AIVA ZIRNE, sagaidot Liesmu, tūlīt vedina pie galdiņa, uz kura stāv skaisti izrotāta burka: «Tas ir mūsu jaunums – Ideju burka. Rudeņos pie budžeta sastādīšanas arvien jādomā, ko interesantu nākamajam gadam paredzēt.

Sākoties siltākiem laikapstākļiem, cilvēki kļuvuši rosīgāki. Daļai nav daudz jādomā, ko vasaras sezonā darīt, jo viss jau saplānots.

Pavisam drīz vaidavieši SOLVEIGA un DRUVIS VANTERI dosies uz Rīgu, lai ar kori «Imera» no Kocēniem piedalītos Dziesmu svētkos. Viņiem šie būs nu jau sestie kopīgie Dziesmu svētki. Bet paši sadziedājušies, kā abi joko, jau pirms trīsdesmit gadiem.

Tas ir stāsts par mīlestību pret savu zemi, vilkmi atgriezties un darboties tās labā. Un arī par draudzību. 

Zilākalna karjers un tā apkārtne vietējiem iedzīvotājiem jau izsenis vasarā bijusi ierasta atpūtas, vienlaikus arī peldēšanās vieta, bet ziemā to apmeklējuši ziemas peldes cienītāji, tostarp no Valmieras. 

«Atrodamies manā īpašumā Valmieras novada Dikļu pagasta Dikļu ciemā, bet pārsimt metrus tālāk esošā māja jau skaitās Dikļu pagastā, un tas ir ļoti svarīgi, tāpēc tiem, kas iebrauc «Mežurgās», uzsveru, ka Dikļi sākas «Mežurgās».

Kopš renovācijas procesu aizsākuma Valmiera bijusi viena no aktīvākajām namu siltinātājām Latvijā. Vai tā ir joprojām un kā šos darbus ietekmē šībrīža objektīvie un subjektīvie apstākļi, devos noskaidrot SIA «Valmieras Namsaimnieks». Sarunā piedalījās SIA «Valmieras Namsaimnieks» valdes loceklis ILMĀRS SKĀDULIS, galvenā projektu vadītāja IEVA ŠAKENA un namu pārvaldīšanas speciāliste INGA DUKURE.

Vaidavas pagasta bibliotēkas vadītājas Ingūnas Dukures ierastajiem un mazāk ierastajiem pienākumiem kopš neilga brīža pievienojies (izklausījās, ka labprātīgi pieņemts) vēl kāds. Nu viņai atbildība ne tikai par grāmatām plauktos, bet arī par dzeltenajā Cienastu skapī atrodamo.