Dzīvesstils

Valmierieši ir acīgi, zināja stāstīt, ka iepriekšējam Valmieras mēram un bijušajam Saeimas deputātam INESIM BOĶIM ir jauns suns. Tas taču iemesls satikties! 

«Nāc, paskaties, te mums top jauns voljers. To mūsu Sveķiks uzbūvēja,» aicina Valmieras dzīvnieku patversmes saimniece Iveta un piebilst, ka tas nav vienīgais Svetas brīvprātīgais darbs dzīvnieku labā. Saprotu, ka man noteikti ar viņu jāaprunājas. Pēc tikšanās ar šo brīnišķīgo, nesavtīgo cilvēku SVETLANU VINCUKOVU esmu pārliecināta, ka viņa noteikti ir pelnījusi atzinību ne tikai patversmes, bet novada līmenī, varbūt pat Goda cilvēka nosaukumu.

Par SOS Valmieras ģimeņu atbalsta centra vadītāja EDIJA PĒTERSONA saprotošo attieksmi pret darbinieku dzīvnieku atrašanos ciematā un viņa paša draudzīgajiem kaķīšiem, kuri saimniekam ofisā palīdz strādāt, biju dzirdējusi vairākkārt. Nu ko, jābrauc iepazīties!

Mājās ienāk Dzīvesprieks

«Man bija ļoti iepaticies kolēģes Kavaliera Kinga Čārlza spaniels Frenkijs, ko viņa ņēma līdzi uz darbu SOS ciematā. Vienmēr draudzīgais Frenkijs mani sagaidīja, sarunājās ar mani. 

Kad viesojos pie Barbas Vilimas, no astoņiem metiena kucēniem pie jauniem saimniekiem vēl nebija tikuši pieci taksīši. 

Uztura paradumi izveidojas bērna pirmajos dzīves gados. Ja vecāki pieradina bērnu pie cukuru saturošiem produktiem, nav brīnums, ka paaugoties bērnam ir kāre pēc saldumiem, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs veselību, tai skaitā zobus.

Tikai 29% bērnu, kuri aug vairāku bērnu ģimenē, ir sava atsevišķa istaba, savukārt 71% bērnu dala istabu ar vēl kādu brāli vai māsu, retāk – ar kādu no ģimenes pieaugušajiem, liecina «Bonava Latvija» veiktā aptauja.

Parasti ar interesi sekojam mazā cilvēka monodialogiem, izspēlējot sadzīviskas situācijas ar draugiem – lellēm, zaķiem, kaķiem un citām rotaļlietām, kam piešķirta dzīvas būtnes loma. Taču pavisam citāda var būt reakcija, kad pamanām, ka bērns sācis sarunāties ar viņam vien redzamu draugu. Kā rīkoties šādās situācijās un kā «sadzīvot» ar iedomāto rotaļu biedru, stāsta Rimi Bērniem labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

Latvijas dārzos un mežos ienākas gardas, aromātiskas un vitamīniem bagātas ogas. Visvērtīgākās tās ir svaigas, taču arī ziemā būs bagātīgs vitamīnu un enerģijas avots. 

Pēc trīsdesmit pieciem Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā nostrādātajiem gadiem rokas traumas dēļ Gitai Grinbergai no šīs darbavietas nācās aiziet.

«Draudzenes meita ļoti vēlējās suni, tādu nelielu, tāpēc izvēlē nonācām pie francīša.

Esmu studente un divu lielisku suņu –  angļu kokerspanielīšu – saimniece. 

Sertificētā skotu un meinkūnu šķirnes kaķu audzētava «Nargilo» dibināta 2015. gadā, kad audzētavas īpašnieks, Māris Gildovičs piepildīja savu ilgi loloto sapni un iegādājās rudu skotu nokareno ausu kaķenīti, ko reiz bija nosapņojis sapnī.

Austrumeiropas aitu suņu meiteni Aleksu saimniece DIĀNA ROBERTA todien uz pilsētu bija paņēmusi līdzi, lai ar savu četrkājaino kompanjoni piedalītos intervijā «Liesmas» lappusei «Sirdsāķīši». Laukos, abas gaidot, esot palicis jaunākais no abiem ģimenes suņiem, šīs pašas šķirnes puika – melnais Boss un... vēl divpadsmit mazi, melni austrumeiropieši.

Ar KRISTĪNU VILKU tikāmies pirms diviem gadiem vasarā, kad kuplajā ģimenē jau dzīvoja trīs labradoru retrīveru šķirnes meitenes – Fanija, Frīda un Šerija. 

No Rīgas pārceļoties uz dzīvi Cēsu pusē, pusaudzes Lindas vecāki nopirkuši māju. Un kur nu māja bez suņa!

«Skaists piemērs, kas notiek tepat Latvijā, Valmierā. Šādi mēs varam iedvesmoties cits no cita. Tāpēc ir vērts skaidrot vairāk, kas ir kanisterapija. Suns var sargāt māju, bet suns var būt arī bibliotēkas darbinieks. 

Kad uz ielas pamanīju skaisto vilcenīti, nenoturējos, nepieiedama klāt puisim, kurš turēja sunīša pavadu, lai uzaicinātu uz sarunu redakcijā. Ne man, ne viņam iespēja telefona numura pierakstīšanai nebija, toties noskaidrojām, ka es pazīstu sunīša saimnieci Evu Eglīti un gan jau viņas numuru atradīšu. Sarunājām arī, ka puisis viņu par gaidāmo zvanu pabrīdinās. Tālāk sekoja interesants pavērsiens. Izrādījās, ka man zināmajai Evai Eglītei šāda sunīša nemaz nav, toties ir vairāki citi dzīvnieciņi (par tiem «Liesmā» varēja lasīt iepriekšējā «Sirdsāķīšu» lappusē). 

KRISTĪNE KIRILOVIČA ir radoša sieviete – viņa ada, mezglo, zīmē un glezno savā brīvajā laikā. Dažus no viņas darbiem var redzēt Facebook lapā Kristy art. Manu aci piesaistīja košās gleznas, kuras viņa bija ievietojusi, un aicināju Kristīni uz sarunu par un ap mākslu un radošumu. 

Gada beigas gandrīz vai ar roku aizsniedzamas, un tas nozīmē, ka jau pavisam drīz posīsim mājas svētku rotā, kur galvenā loma būs eglītei. Dabisku vai mākslīgu, grieztu vai podiņā? Un kad eglīti nest mājās, lai tā svētkus sagaidītu svaiga un koša? Eglīšu izvēles un kopšanas noslēpumos dalās «Kesko Senukai Latvia» produktu speciāliste Līna Spure.