Dzīvesstils

Pēc trīsdesmit pieciem Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā nostrādātajiem gadiem rokas traumas dēļ Gitai Grinbergai no šīs darbavietas nācās aiziet.

«Draudzenes meita ļoti vēlējās suni, tādu nelielu, tāpēc izvēlē nonācām pie francīša.

Esmu studente un divu lielisku suņu –  angļu kokerspanielīšu – saimniece. 

Sertificētā skotu un meinkūnu šķirnes kaķu audzētava «Nargilo» dibināta 2015. gadā, kad audzētavas īpašnieks, Māris Gildovičs piepildīja savu ilgi loloto sapni un iegādājās rudu skotu nokareno ausu kaķenīti, ko reiz bija nosapņojis sapnī.

Austrumeiropas aitu suņu meiteni Aleksu saimniece DIĀNA ROBERTA todien uz pilsētu bija paņēmusi līdzi, lai ar savu četrkājaino kompanjoni piedalītos intervijā «Liesmas» lappusei «Sirdsāķīši». Laukos, abas gaidot, esot palicis jaunākais no abiem ģimenes suņiem, šīs pašas šķirnes puika – melnais Boss un... vēl divpadsmit mazi, melni austrumeiropieši.

Ar KRISTĪNU VILKU tikāmies pirms diviem gadiem vasarā, kad kuplajā ģimenē jau dzīvoja trīs labradoru retrīveru šķirnes meitenes – Fanija, Frīda un Šerija. 

No Rīgas pārceļoties uz dzīvi Cēsu pusē, pusaudzes Lindas vecāki nopirkuši māju. Un kur nu māja bez suņa!

«Skaists piemērs, kas notiek tepat Latvijā, Valmierā. Šādi mēs varam iedvesmoties cits no cita. Tāpēc ir vērts skaidrot vairāk, kas ir kanisterapija. Suns var sargāt māju, bet suns var būt arī bibliotēkas darbinieks. 

Kad uz ielas pamanīju skaisto vilcenīti, nenoturējos, nepieiedama klāt puisim, kurš turēja sunīša pavadu, lai uzaicinātu uz sarunu redakcijā. Ne man, ne viņam iespēja telefona numura pierakstīšanai nebija, toties noskaidrojām, ka es pazīstu sunīša saimnieci Evu Eglīti un gan jau viņas numuru atradīšu. Sarunājām arī, ka puisis viņu par gaidāmo zvanu pabrīdinās. Tālāk sekoja interesants pavērsiens. Izrādījās, ka man zināmajai Evai Eglītei šāda sunīša nemaz nav, toties ir vairāki citi dzīvnieciņi (par tiem «Liesmā» varēja lasīt iepriekšējā «Sirdsāķīšu» lappusē). 

KRISTĪNE KIRILOVIČA ir radoša sieviete – viņa ada, mezglo, zīmē un glezno savā brīvajā laikā. Dažus no viņas darbiem var redzēt Facebook lapā Kristy art. Manu aci piesaistīja košās gleznas, kuras viņa bija ievietojusi, un aicināju Kristīni uz sarunu par un ap mākslu un radošumu. 

Gada beigas gandrīz vai ar roku aizsniedzamas, un tas nozīmē, ka jau pavisam drīz posīsim mājas svētku rotā, kur galvenā loma būs eglītei. Dabisku vai mākslīgu, grieztu vai podiņā? Un kad eglīti nest mājās, lai tā svētkus sagaidītu svaiga un koša? Eglīšu izvēles un kopšanas noslēpumos dalās «Kesko Senukai Latvia» produktu speciāliste Līna Spure.

Esmu no tiesas priecīga par iespēju tikties ar valmieriešu Eglīšu aktīvo ģimeni, kurā aug četras atvasītes un sirdsmīļuma pietiek arī vairākām astēm, ķepām, kājām, spārniem... Bet labāk visu pēc kārtas. 

Daudzi cilvēki mūsdienās saprot, cik svarīgi ir ievērot zaļu, ilgtspējīgu dzīvesveidu, lai celtu gan savas dzīves kvalitāti, gan arī pasargātu apkārtējo vidi, un piekrīt tam, ka kaut kas ir jāmaina, taču uzskata, ka tam tāpat nav jēgas.

Lauras kaķu sāga sākusies gluži netīšām: «Īsi pirms ziemas Valmierā nopirkām māju. Pirmais pavasaris atnesa pārsteigumu – šķūnītī atradām kaķeni ar kaķēniem. Gribot negribot viņi bija jāglābj. 

Liekas neticami, bet pagājuši jau trīsarpus gadi kopš Marko vairs nav. Atceroties vilciņa pēdējās dienas, saimniecei Anitai Žoglai acīs sariešas asaras  — aizgājušie uzticamie četrkājainie draugi mūsu sirdīs ieņem paliekošu vietu. Tomēr pienāk brīdis, kad neierasto tukšumu aizpilda jaunas ķepas. 

Valmieras dzimšanas dienas svētku nedēļā, no 19. līdz 24. jūlijam, koprades darbnīca DARE (Purva ielā 12) aicina ikvienu izveidot savu svētku apdruku ar dzimšanas dienas motīvu «Valmiera: Tava svētku pietura» bez maksas. Liesma devās uz DARI un satika divus cilvēkus, kas tobrīd apdrukāja savus kreklus.

OTO ŠADEIKO šobrīd ir pabeidzis pirmo kursu Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju programmā «Tūrisma organizācija un vadība». Viņš ir aktīvs jaunietis – sporta virziena vadītājs ViA studentu pārvaldē – un arī dzied korī «Skan». Ar Oto aprunājāmies par to, kā ir būt aktīvam studentam Valmierā, un par savu pieredzi šeit.

Vasaras Saulgriežu laiks... Laiks, kad reibina nez no kurienes pār labības laukiem vēja nesta jasmīnu smarža... laiks, kad lepni piemāju dobēs gozējas peoniju ceri un īrisu bārdas, sacenšoties krāšņumā... laiks, kad uz mutes kūst pirmās zemenes... laiks, kad gada īsākajās naktīs un garākajās dienās latvietis izsenis piedzīvojis kopību – ar dabu, ar senčiem, ar apkārtējiem, pats ar sevi...

Sagaidot Medicīnas darbinieku dienu, ko atzīmēja 20. jūnijā, Vidzemes slimnīcas laboratorijas vadītāja Sandra Mikuļinoka un neonatoloģe Sandra Gaile bija izlēmušas, sveicot kolēģus un slimnīcas apmeklētājus, padalīties ar saviem dārza lolojumiem – krāšņām peonijām, kuras bija izlikušas visu apskatei poliklīnikas reģistratūras telpās. Liesma apskatīja izstādi un paciemojās Sandras Mikuļinokas saimniecībā «Silezeri» iekoptajā peoniju dārzā, kur ir vairāk nekā 600 šķirņu no visas pasaules.

Vasara ir pati karstākā arī no satiksmes intensitātes viedokļa, kad uz ceļiem un ielām satiksmes dalībnieku kļūst jūtami vairāk. Autobraucēji ar automobiļiem, daļa no viņiem ar braukšanas stāžu bez nedēļas gads, visdažādāko kubatūru divriteņu un trīsriteņu motorizētie braucamie, klusie jeb elektriskie skūteri un divriteņi, velosipēdisti parastie plus vēl pa kādam aktīvistam ar kvadriciklu...