Dzīvesstils

Karstā vasaras nogalē, kad lietu tikai sola, ir īstā reize parunāt ar vīriem, kuru dabas procesu pētniecības ikdiena ekspedīcijās paiet apstākļos, kad lietus un vēji sitas logā... Tādā laikā viņi nevis dīkā nīkst siltā istabā pie televizora, bet mēra ledājus. Šoreiz divas mazas skicītes no Latvijas pašu īstenāko polārpētnieku Māra Krievāna un Jāņa Karuša piedzīvotā Vernadska polārstacijā Galindesa salā netālu no Antarktīdas pussalas, kā arī no viņu trim iepriekšējām ekspedīcijām Islandē — tās palika pāri no mūsu garākas sarunas Ledāju vilinājuma pārņemtie 15. jūnija Liesmā.

Tāpat tradicionāli varētu arī turpināt — un pudele bija tas iesākums! Tieši tā par savu, no malas vērojot, pilnīgi trako aizraušanos, kuru pat varētu jau saukt par māniju, savas sētas apmeklētājiem stāsta pensionētā fizkultūras skolotāja Anna Zīle Litenes pagasta Ainažu mājās. Visas mazās arhitektoniskās formas, kuras šī enerģiskā kundze no tukšām pudelēm un cementa javas izveidojusi savas mājas dārzā un apkārt dīķim, tapušas bez sarežģītiem rasējumiem, tās lielākoties nav arī precīzi mērītas, bet veidotas uz aci... Kādā stilā? Neesmu mākslas zinātnieks, tomēr atļaušos to nodēvēt par betona - stikla kiču. Atbraucējiem Annas Zīles Pudeļu dārzs var patikt, var nepatikt, taču apbrīnas vērti Annas kundzes mūrējumi ir noteikti, kaut vai kvantuma ziņā.

INGA PIRKESALO, bijusī valmieriete, nu jau turpat desmit gadus dzīvo Somijā, taču joprojām sevi uzskatot par īstenu valmierieti un pieturoties pie pārliecības, ka pašreizējā dzīve citā valstī ir tikai tāds pagaidu variants.

ELĒNA DMITRIJEVA šī gada pavasarī uzsāka savu uzņēmējdarbību un izveidoja zīmolu «L'umore Bralette», kas rada individualizētu apakšveļu sievietēm. Viņa arī startēja inovāciju atbalsta programmā «ZĪLE», kur ieguva atbalstu savai idejai veidot individualizētus ekoloģiskos peldkostīmus. Elēna Dmitrijeva ir RTU studente, kas apgūst programmu «Materiālu tehnoloģija un dizains» ar specifikāciju apģērbu dizainā.

Nesen Cēsu pils dārzā notika kārtējais «Vēsturiskais Hanzas tirgus». Viduslaikos šis tirgus bija viena no centrālajām vietām, kur sabrauca dažādu tautību tirgotāji, līdzi atvedot preces un jaunumus no visas Eiropas. Šogad Cēsu pils dārzā viduslaikiem atbilstošas preces tirgoja vairāk nekā 40 amatnieki un mājražotāji. Daļa no viņiem arī pie viena turpat demonstrēja savas aroda prasmes, piemēram, greba koku, pina klūgas, gatavoja zāļu paklājus. Vairums tirgotāju bija apģērbušies etniskos tērpos un rotājušies viduslaikiem atbilstošām rotām. Viens no viņiem — valmierietis, podnieks - keramiķis GATIS DZĒRVE.

GINITA RASMA ARTEJEVA pirms kāda laika ieguva pirmo vietu friziera darbu kategorijā nacionālajā jauno profesionāļu meistarības konkursā «SkillsLatvia 2018», ko organizē Valsts izglītības attīstības aģentūra. Jau agrā vecumā meitene sapratusi, ka vēlas kļūt par frizieri, tāpēc pēc Rubenes pamatskolas absolvēšanas viņa studijas uzsākusi Rīgas Stila un modes tehnikumā kā friziere/stiliste.

Ramatas pagasta «Rijaskalnu» saimniece INGUNA LIEPIŅA rūpējas par gandrīz 80 govju lielu ganāmpulku. Tajā ir jau izaugušas, druknas piena devējas un arī telītes. Blakus fermai ir maza atpūtas telpa. Uz galda kafijas kanna, pāris krūzītes, bet pie sienas kumode — pilna ar stikla, plīša, keramikas, plastmasas govīm un bullēniem.

Bieži mūsos sēž radošuma gariņš, kas mūs urda atšķirties — paši šujam apģērbu vai izdaiļojam savu ķermeni ar īstaicīgajiem tetovējumiem. Cilvēkiem, kas vēlas izcelties, uzņēmums «Stick with us» (tulk. Salīpi ar mums — E.K.) radījis velosipēda uzlīmes, kas ļauj ikkatram individualizēt savu braucamo. Idejas autore ir Nadīna Dudare no Alūksnes.

Roko vajadzēja plašumu

Pirms kāda laika Morozovu ģimenē jau bijis suns, taču nācies atzīt, ka četrkājainā drauga izvēlē pārsteigušies. Roko (Veimāras putnu suņa un Rodēzijas ričbeka krustojums) izrādījās augumā pārāk liels un pārāk aktīvs. «Tolaik vēl dzīvojām divistabu dzīvoklī, un suns šaurībā juka prātā. Kad sāka trakot, viņu nebija iespējams noturēt. Rudenī sākās nodarbības manā studijā un Roko nācās vienu atstāt mājās. Kad atgriezos, dzīvoklis bija apgriezts otrādi. Ar pastaigu nepietika, medību sunim vajadzēja plašumu. Beidzās ar to, ka Roko aizvedām pie manas mammas uz Jaunpili, kur viņš joprojām dzīvo. Tiesa, arī tur, laukos, ir par šauru, Roko vajadzīgs mežs, kur kārtīgi izskraidīties,» neveiksmīgo pieredzi neslēpj Anita, arī to, ka suni ģimene joprojām vēlējās, jo, kad ikdienā blakus ir dzīvnieks, mājās veidojas pavisam cita atmosfēra.

Šo Zviedrijas ezeru ar cauri tekošo upi apmeklējām precīzi pirms gada, arī tad tā bija jūnija pirmā pilnā nedēļa. Tāpēc šoreiz, nobraukuši no Stokholmas uz ziemeļiem 170 kilometrus un nonākuši lieliskajā Birgitas kundzes izīrētajā sešvietīgajā kotedžā ezera krastā, jūtamies ļoti pārliecināti par saviem spēkiem: viss taču pērn pārbaudīts un zināms — atliek vien braukt uz līdaku, zandartu un asaru plačiem un savākt cerētās trofejas...

Šoreiz Vīru lietās par kādu krietni senu un savulaik pasaulē plaši izplatītu ļoti vīrišķīgu nodarbi — plostu siešanu. Šīs tradīcijas vēl dzīvas arī Vidzemē, kur vispazīstamākie, protams, ir Gaujas plostnieki. Par neoficiālo Latvijas plostnieku galvaspilsētu šodien uzskatām Strenčus tepat kaimiņos Valmierai, tāpēc arī mans ceļš maija otrajā nedēļā veda uz Gaujmalu pāris dienu plosta peldējuma attālumā virs Strenčiem pie Spicu tilta lielceļā Smiltene – Valka, kur plostus 21. Gaujas plostnieku svētku braucienam sēja Strenču vīri un puiši, bet lielo zupas grāpi krastā vārīja viņu sievas, meitas un draudzenes.

ELIZABETE RUBENE ir SIA «DOGSBOX» līdzīpašniece un divu burvīgu suņu saimniece. Viņas likstas sākās pirms gandrīz četriem gadiem, kad viņa iegādājās savu pirmo suni — franču buldogu Stefāniju. Šim sunim ir vajadzīga ikdienas kopšana, it īpaši sejas krokām, bet Elizabete Rubene, nevarēdama atrast dabīgus produktus, kas atvieglotu gan pašas, gan mīluļa dzīvi, bija tuvu izmisumam. Bija pieejamas zāles, kuru lietošanu ilgtermiņā saimniece neatbalsta. Tā visa rezultātā radies uzņēmums «DOGSBOX» un četri tā produkti suņu kopšanai. Ar ideju par dabīgu ziežu ražošanu viņas ar kolēģi uzvarējušas 2016. gada nogalē ideju konkursā «Biznesa ekspresis» Vidzemes reģionā. Tagad aktīvi tiek strādāts uzņēmuma attīstībā ar Valmieras biznesa inkubatora atbalstu. Viņas ģimenē šobrīd ir divi suņi: franču buldogs un bezšķirnes suns, par kuru kopšanu pārdomās dalās saimniece.

Skolēniem sākušās vasaras brīvdienas. Vairāk brīva laika, ko var izmantot dažādi, piemēram, spēlējot galda spēles. Tās ir ne tikai laika kavēklis, bet arī lielisks veids, kā attīstīt savas prasmes: atmiņu, stratēģisko domāšanu, saskarsmes prasmes, kas būs noderīgas arī ikdienā. Daži spēlē, lai uzvarētu, citam būtiski ir laiku pavadīt kvalitatīvi, tomēr ieguvējs būs ikkatrs. Galda spēles ir lielisks laika kavēklis, tikai jāatrod sev piemērota. Var likties, ka tās ir dārgas, bet tas ir vienreizējs ieguldījums jūsu ģimenes kopīgajā laikā.

Uzņēmēju, mākslas galerijas «Laipa» un dizaina projektēšanas un preču salona īpašnieku NORMUNDU CERCINU pazīst daudzi, ne mazāk populārs viņš ir arī kā fotogrāfs. Taču atklājums varētu būt Normunda vēl viena aizraušanās — košumaugu kolekcijas veidošana Vaidavā — sievas Ligitas vecāku mājas plašajā dārzā – parkā.

Viņsestdien Strenčos tauta atkal priecājās ikgadējos Gaujas plostnieku svētkos, jau otro gadu pēc kārtas ar pašu vīru un puišu pie Spicu tilta pār Gauju sieto plostu pie novadniekiem atpeldēja arī Latvijas premjers Māris Kučinskis.

Vispār jau Rūcamlapa diez vai šodien kādu īstenu motociklu fanu pārsteigs — cik tad sen, kad Valmiera visu sestdienu no vietas rūca visos galos, uzņemot simtiem ādās tērptu vīru un sievu, puišu un meiteņu, kuri — pa vienam vai divatā — bija te atripojuši uz motorizētiem diviem, daži arī uz trim ratiem.

Stāstu vakarā Valmieras Tūrisma un informācijas centrā bija ieradusies MARIKA LATSONE. Viņa riteņojot veikusi 18000 km, ceļā pavadījusi divarpus gadus, lai nokļūtu no Sanfrancisko (ASV) līdz Ušuaijai (Argentīnā), kas dēvēta arī par «pasaules malu». Viņas stāsts ir par piedzīvoto, par izaicinājumiem, par ceļiem un bezceļiem. Viņa atteicās no ikdienas ērtībām, pārcēlās dzīvot uz velosipēda un devās neparastā piedzīvojumā. Kopumā ar savu aizrautību un nemitīgo interesi par to, kas būs aiz nākamā līkuma, Marika ceļojuma laikā šķērsoja 13 valstis, ekvatoru, tuksnešus, Andu kalnus un brauca gandrīz 400 km līkumu, lai redzētu Lielo kanjonu. Ceļā viņa bija 843 dienas, bet uz riteņa 300, pārējās viņa strādāja un atpūtās no pedāļu mīšanas. Pēc profesijas viņa ir grafikas dizainere, un ikdienā un arī esot uz riteņa, Marika strādāja kā freelancere ar saviem projektiem Latvijā, lai nosegtu tēriņus. Mēnesī viņa centās iztikt ar 300 — 400 eiro ikdienas vajadzībām, kas ne vienmēr izdevās. Jau aptuveni gadu viņa ir mājās.

Sastopoties ar šo skaisto suni, reti kurš palicis vienaldzīgs. Un jaunā bavāriete Bully Lucky Amulet Soul, mājas kārtībā vienkārši Lakija, kura ANDA un INESES ģimenē ienākusi pirms pāris gadiem, uzmanību un atzinību tiešām ir pelnījusi. Stāsta Inese:

Jau ierasts — kad Zemkopības ministrijā notiek gadskārtējā Reģionālās preses diena, tad pirms tās lauku žurnālistiem allaž pārsteigumu sagādā biedrība «Siera klubs», iepazīstinot ne tikai ar Latvijā ražotajām jaunākajām siera šķirnēm, bet arī jaunumiem vietējo sieru demonstrēšanā un popularizēšanā. Pērn, piemēram, «Siera klubs» ar saviem palīgiem no Valmieras tehnikuma priecēja ar gleznu retroskopijām no siera, bet šopavasar «Siera klubs» ar savām palīdzēm no Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma ļāva iepazīt kaut ko līdz šim vēl nebijušu Latvijā — siera karvingu jeb dekoratīvo siera grebšanas, griešanas mākslu. Tā kā «Liesma» arī tur bija, tad šajā publikācijā par sieriem.