Šovasar Valmieras pilsētas svētku tirdziņā starp seno pilsdrupu mūriem apmeklētāji nevarēja ar acīm nepamanīt un ar ožu nesajust kaut ko agrāk šajā tirgū vēl nebijušu. Vienā no teltīm uz palielas, olturim līdzīgas pannas tika ceptas paipalu olas. To smarža bija tik kārdinoša, ka arī «Liesma» tām garām paiet nevarēja. Lūk, ko par neparasto piedāvājumu uzzinājām, aprunājoties ar tā atraktīvo cepēju.
Lai satiktu valmierieti ar interesantu aizraušanos, man jau otro reizi jānokļūst... Jaunpiebalgas novada svētkos. Pirms vairākiem gadiem tieši tur satiku latvisku senlietu kolekcionāru un restauratoru Uldi Žentiņu, šovasar, pašā augusta viducī, ar gandrīz to pašu misiju lielā svētku tirgus plača teju pašā centrā savu ekspozīciju izvietojis Normunds no Valmieras. Viņš gan pagaidām vairāk krājējs nekā restaurētājs, taču – kas zina... Pirms garākas sarunas Vīru lietām, pie kurām sliecos pieskaitīt viņa senlietu krāšanas misiju, abi vienojamies par zināmu inkognito, un kāpēc gan lai es nerespektētu viņa vēlmi?
«Te ANDRIS DUKURS – no Vecates džungļiem! Brauciet ciemos, lai redzētu manas mīļās saulespuķes un visus citus manu vecumdienu draugus.» Tādu neierastu ielūgumu nesen saņēmām redakcijā. Paturot prātā atziņu, ka ikviens cilvēks ir apraksta vērts, posāmies ceļā. Ne mirkli nenožēlojam šo iepazīšanos. Ļoti ceram, ka arī jums no šī stāsta tiks kāda optimisma deva!
Lai arī reizēm liekas, ka lampa ir tikai praktiska mājokļa interjera sastāvdaļa, kas izgaismo telpas, patiesībā lampas kalpo arī kā izcili dizaina elementi, ar kuru palīdzību var piešķirt telpām dažādas noskaņas. Tomēr nepārzinot interjera dizaina likumus var ne tikai viegli apjukt plašajā gaismekļu veidu, stilu un dizainu piedāvājumā, bet arī izvēlēties mājokļa interjeram absolūti nepiemērotus gaismas elementus, kas iecerētās gaumīgās un mājīgās atmosfēras vietā radīs lētu un haotisku efektu. Lai izvairītos no šāda rezultāta, iepazīsties ar turpinājumā īsi aprakstītajiem dizaina likumiem!
Tiekoties LIENE NAGLE pārsteidza, jo viņas pirmais jautājums bija: «Es saprotu, mēs runāsim par kāzām?». Kā izrādās, viņa ir četru profesiju pārstāve – kāzu vadītāja un organizatore, vizāžiste un stiliste, peldēšanas trenere un Dakteris Klauns, kā arī divu bērnu mamma.
Augusts un septembris ir laiks, kad visintensīvāk notiek ražas novākšana. Taču ne viss, kas ir izaudzis, pilnībā tiek patērēts. Kādas iespējas ir valmieriešiem atbrīvoties no mazdārziņu ražas pārpalikumiem sabiedrībai un dabai draudzīgā veidā, skaidro Valmieras pašvaldības speciāliste vides komunikācijā LĪGA BIEZIŅA:
Iepazīsimies: DZINTRA SENKĀNE! Šis būs stāsts par viņas vaļasprieku – adīšanu. Viņas cimdi un zeķes kā Latvijas vizītkarte ir iepriecinājuši to valkātājus Vācijā, Somijā, Kanādā, ASV, Francijā, Norvēģijā un pat tālajā Austrālijā. Tur, kur mīt latvieši, tur arī dāvanā no dzimtenes ir pierasts saņemt latviskiem rakstiem rotātos cimdus un zeķes.
Labdien, Ar bisi un makšķeri lasītāj! Solījumi jātur arī, jau atrodoties ar vienu kāju atvaļinājumā, tāpēc, kā jau Tevi informēju iepriekš par rokādēm katra mēneša otrajā ceturtdienā, šoreiz atkal Rūcamlapas vietā kaut kas pilnīgi bez asfalta un degvielas smārda. Pagājušajā reizē medījām tepat Jērcēnu pusē pie Sedas purva, šoreiz braucam ezerā uz copi! Ārzemēs...
Šodien Vīru lietās mans viesis ir dažādu pinumu virtuozs JURIS MILČS no Jelgavas. Kā vienmēr, satikšanās mums ir pilnīga nejauša, un tas, protams, notiek tepat Valmiermuižas tirdziņā, kur Juris ieradies ar veselu ekspozīciju. Runātīgs vīrs, kurš žurnālistam ir īsts tīrradnis!
Frīda psiholoģes IVETAS KREIŠMANES dzīvē nav pirmais suns – kopš bērnības laukos tie, starp citu, tikai vilki, kopā ar ģimeni bijuši vienmēr, izņemot neilgo laikposmu, kas Ivetas dzīvē saistījās ar pilsētu. Uz jautājumu, kāpēc tieši šī šķirne, Frīdas saimniece, nedaudz padomājot, pieļauj, ka laikam viņai pašai ir vilka dvēsele, iespējams, tāpēc nevarot ne iedomāties sev blakus citu suni. Vēl vienīgi labradori patīkot. Bet, tā kā lauku mājā vajadzīgs sargs, vilks, viņasprāt, ir vispiemērotākais. Frīdai šajā ziņā varot droši uzticēties.
Raunas pagastā mājās «Bērziņi - 2» zemnieku saimniecībā «Kaliņi» saimnieko LĀSMA un ULDIS RIEKSTIŅI. Par viņu plašā apkaimē iecienīto stādaudzētavu tūrisma bukletos teikts: «Saimniecībā audzē vasaras puķes un ziemcietes, graudzāles, dārzeņu un garšaugu stādus, dekoratīvos krūmus un nedaudz arī skuju kokus. Augus var apskatīt daiļdārzā dažādās formu un krāsu kompozīcijās. Stādaudzētava interesentiem pieejama no aprīļa līdz oktobrim.» Nesen arī «Liesma» pieteicās ciemos.
Tā par sevi saka šodienas Vīru lietu viesis. Kā jau tas Jāņu mēnesī prasās, mans jūnija ciemiņš ir JĀNIS SIRMAIS. Bez piecām minūtēm piecdesmitgadnieks, kurš pilnīgā pašmācības ceļā koka apstrādē no darbošanās ar saplākšņa zāģīti jau nonācis līdz pats savam CNC kokapstrādes darbgaldam, ar kura palīdzību gan pats veido savus oriģināldarbiņus lielākās vai mazākās porcijās, gan dod savu artavu arī rūpnieciskajā ražošanā. Abi satikāmies izstādē Vidzemes Uzņēmēju dienas 2019, kur Jānis Burtnieku novada stendā prezentēja savu saplākšņa rotaļu namiņu – konstruktoru un vēl citus koka apstrādes meistarstiķus. Toreiz sarunu uzsākām, bet nobeidzām to nupat trešdien, kad apmeklēju Jāni viņa darbnīcā Burtnieku pusē. Intervija sanāca, miksējot kopā pēc vajadzības abas tikšanās reizes.
Transportlīdzekļu vadītāji, kuru ikdiena ir saistīta ar komerciālajiem pārvadājumiem, saskaras ar nepieciešamību periodiski paaugstināt profesionālo vadītāja kvalifikāciju, iegūstot 95. koda sertifikātu. Attiecīgi, autoskolām nereti nākas skaidrot ne tikai to, kas ir 95. kods un kā to iegūt, bet arī 95. koda periodisko apmācību nepieciešamību. Lai atvieglotu profesionālās transportlīdzekļu kategorijas iegūšanu, autoskola Einšteins ir sagatavojusi ceļvedi 95. koda iegūšanai, sniedzot atbildes uz transportlīdzekļu vadītāju visbiežāk interesējošajiem jautājumiem!
Pirmie LLKC organizētie «Novada garšas» svētki «Nogaršo Latviju Vidzemē» Valmierā aizvadīti, tādēļ tie šodien, 31. maijā, un rīt, 1. jūnijā, pulcēs interesentus Siguldā, svētku laukumā, kur pasākuma devīze skan: «Nogaršo Latviju Pierīgā» un kur godā cels augu valsts labumus.
Uz Valmieras teātra skatuves vairākas aktrises izstāsta leģendārās balles deju skolotājas Veltas Kalniņas likteni.
«Es ticu, ka jebkurā brīdī, jebkurā dzīves posmā var mainīt lietas. Ķerties klāt dzīves kvalitātes uzlabošanai, un tam nav piemērotāks vai nepiemērotāks laiks. Ir vienkārši laiks, kad tas cilvēkam notiek,» tā LAURA ARNICĀNE.
Šoreiz Vīru lietās stāsts par asumiem. Košiem un ekskluzīviem asumiem, kas sastāv no asa āķa, kurš apdarināts ar dažādām interesantām spalviņām – dabiskām un mākslīgām. Ar šādām mušām iekārdina zaļās saldūdens un arī sālsūdens plēsoņas līdakas. Atzīšos, līdz pat 1. maijam domāju, ka tā sauktie mušotāji jeb makšķernieki ar speciālām mušiņu makšķerēm ar savām auklu dejām virs ūdeņiem lielākoties kacina tikai lašveidīgās zivis un vēl dažu labu citas markas ūdeņu plēsoņu, kā ēsmu izmantojot veikalā pirktu vai paša uzsietu pavisam nelielu izmēru – dažus centimetrus garu – mākslīgo mušiņu.
Aprīļa pēdējā nedēļā, veicot inspekcijas braucienu pa gandrīz visām Burtnieka piekrastes laivu bāzēm, pārsimt metru no Burtnieku centra kanāla krastā uzgāju jaunajai copes sezonai post sāktu jau krietni vien padzīvojušu koka laivu. Ienāca prātā, ka pirms daudziem gadiem žurnālā Auto uzrakstīju pāris rakstus par koka laivu būvētājiem. Abi bija no Burtnieku novada. Viens, pārsimt metru no ezera dzīvojošs sirms kungs, laivas būvēja pa vienkāršo, izmantojot tikai dēļus un brusas, otrs, gados nedaudz jaunāks, Rencēnos gatavoja jau mazliet lepnākas – ar brangām no egles saknēm. Ļoti iespējams, ka nu jau abi meistari pavisam citiem ezeriem laivas gatavo, taču arī Burtniekā joprojām ne viens viens drosminieks uzdrošinās doties viļņos ar koka laivu. Kā šādas laivas, arī ilgi krastā stāvējušas, remontēt, šoreiz pameklēju internetā. Tikai pašas galvenās lietas. Pieļauju, ikviena šī atziņa dziļi subjektīva, taču varbūt kāds racionāls grauds tur ir...
Vērīgāki «Liesmas» lasītāji droši vien būs ievērojuši, ka mūsu izdevuma reklāmas un sludinājumu lapās laiku pa laikam lasāms Raunas novada zemnieku saimniecības «Mazputnēni» izbraukuma tirdzniecības grafiks ar reģiona apdzīvotākajām vietām, kurās šīs saimniecības saimnieki INESE un MĀRIS KRŪMIŅI pārdod jaunputnus. To viņi dara jau gandrīz 20 gadus. Pirms Lieldienām pieteicāmies ciemos.
«Jā, tieši tādu savu pirmo suni mēs vēlējāmies – Bordo dogu. Augumā lielu, iespaidīgu, nu kārtīgu suni,» uz manu jautājumu vienprātīgi atbildēja Orkāna saimnieki IVETA OĻĻA un NORMUNDS NĪGALIS, atzīstoties, ka izvēlē ietekmējušies no kādas filmas. Kad lēmums par suņa iegādi bija pieņemts, braukuši uz izstādi Ķīpsalā, lai uz Bordo dogu paskatītos klātienē. Atklājies, ka šī šķirne Latvijā ir retums, bet Normunds zināja stāstīt, ka Valmieras apkaimē vēl viens esot redzēts.