Pilsētās un novados

Naukšēnu kultūras namā 16. janvāra vakarā izskanēja labdarības koncerts «No sirds uz sirdi».

Biedrība «Ziemeļvidzemes ģeoparks» 2014. gadā turpināja darboties sava galvenā mērķa — ģeoloģijas zinību popularizēšanas — vārdā. Biedrības darbu atbalsta Naukšēnu, Rūjienas un Mazsalacas novada pašvaldības, bet līdzekļu piesaiste notiek dažādu projektu veidā.

Šomēnes ar Valmieras novada fonda Ziedotāju kluba atbalstu dota zaļā gaisma deviņām nozīmīgām iedzīvotāju iniciatīvām projektu konkursā «Sev, tev, novadam», kas tiks realizētas Valmierā un Beverīnas, Burtnieku, Kocēnu, Rūjienas, kā arī Naukšēnu novadā.

Līdzīgi kā citur Latvijā, arī Naukšēnu novadā vairāki iedzīvotāji saslimuši ar gripu. Īpaši tā skārusi novada vidusskolas audzēkņus.

Uz semestri ilgām studijām Vidzemes Augstskolā (ViA) ir ieradušies 25 apmaiņas studenti no Azerbaidžānas, Spānijas, Itālijas, Vācijas, Turcijas un Francijas.

Valsts Probācijas dienesta darba ikdienā šogad ienāk vairāki jaunumi. Viens no tiem — notiesāto elektroniskā uzraudzība, ko paredzēts ieviest jūlija sākumā. Lai arī šī speciālā aprīkojuma iepirkums joprojām nav noticis, dienesta darbinieki jau apmeklē mācības.

«Mazliet tā jocīgi, kad padomā, ka pagājuši jau 20 gadi,» atminoties florbola pirmsākumus 1995. gada janvārī, teic šī sporta veida ieviesējs mūspusē Ainārs Zelčs. «Līdzko 1994. gadā ekspluatācijā tika nodota Vaidavas sporta zāle, sākām domāt, ko tur spēlēsim. Ne volejbolā, ne basketbolā tālāk par rajona čempionātu mēs netiktu, bija jārod kas tāds, kur pilnveidot sevi varētu ar ātru izaugsmi. Izlasīju Initas Drēziņas rakstu par florbola spēli žurnāla «Sporta Pasaule» 1994. gada 11. numurā un ar to devos uz zāli. Pirmo inventāru, ko sagādāja tā laika Florbola federācijas prezidents Jānis Kivkuls, saņēmām 28. janvārī. Atceros, tajā dienā, kad to atveda, pēc pirmā treniņa vēlāk jau mājās nodomāju: «Šitais laikam aizies.» Un nemaz nevarēja būt citādi, jo atsaucība no skolas čaļiem bija liela, visiem dega acis. Te ir tas gadījums, kad no sniega piciņas, ko novēlām no kalna, nu ir savēlusies liela pika.»

Jauno un topošo vecāku atbalsta centrs «Pūriņu skola» tikko atzīmējis divu gadu darba jubileju. Pieredze rāda, ka mammas un tēti bieži meklē atbildi uz jautājumu: kā būt pašam labākajam vecākam savam mazulim — un bieži to atrod savstarpējās sarunās un izglītojošās nodarbībās.

«Vēl mazs būdams, es arī esmu daudz dziedājis un lasījis, un, kad aptrūka citu autoru darbu, sacerēju pats. Vēlāk dziesmas un dzejas pantus rakstīju meitām, bet nu šo grāmatiņu veltu savam pirmajam mazdēlam Matīsam» — tā vēstulē mazajiem Lielās ķezas lasītājiem, dziedātājiem vai vienkārši bilžu skatītājiem raksta autors Uldis Punkstiņš, tālākajās lappusēs iepazīstinot ar grāmatiņas galveno varoni:

Pagājušā gada nogalē ar biedrības «Valmieras un Gīterslo reģionu sadarbībai» atbalstu Vācijā pieredzes apmaiņas vizītē pabija Valsts probācijas dienesta Valmieras teritoriālās struktūrvienības darbinieku grupa.

Sestdien Valmieras Kultūras centrā notikušajā XIX Jaunrades deju konkursa finālā pieredzējušo horeogrāfu grupā žūrija apbalvoto vidū ierindoja arī horeogrāfes, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsvadītājas, NBS deju kolektīva Bramaņi vadītājas Taigas Ludboržas Brenguļu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvam Dzieti veidotās divas dejas — Dziesma mani stipru dara ieguva II vietu, Ozoliņš — veicināšanas balvu.

Pasaulslavenais mākslinieks Gustavs Klucis dzimis Latvijā, Ķoņu pagastā, 1895. gada 4. janvārī daudzbērnu ģimenē. Mācījies vietējā skolā Ķoņos, arī Rūjienas draudzes skolā, Valmieras Skolotāju seminārā, Rīgas pilsētas mākslas skolā pie latviešu glezniecības lielmeistariem, līdz 1915. gadā ierauts Krievijas impērijas kara virpulī un kā latviešu sarkanais strēlnieks stāvējis sardzē arī pie Ļeņina durvīm. Turpinājis mākslinieciski izglītoties pie tālaika Krievijas izcilām personībām. Ticējis, ka jauns laikmets pavērs ceļu jaunai mākslai, un, ieguldīdams milzīgu darbu, plecu pie pleca strādādams ar uzticamo dzīvesbiedri mākslinieci Valentīnu Kulaginu, piedzīvojis galvu reibinošu karjeru, kļūdams ne tikai par padomju režīma propagandas ieroci, bet arī par visā pasaulē pazīstamu Krievijas jaunās mākslas simbolu. Taču 1938. gadā viņš tika arestēts un nošauts kā padomju varas ienaidnieks. Arī tāpēc, ka mākslinieks. Tāpēc, ka spožs. Tāpēc, ka latvietis. Un tālab, ka pretrunīgs ir viņa kā mākslinieka devums, mēs Latvijā viņu tik ilgi nevarējām pieņemt.

/Izmantoti materiāli no I. Derkusovas un I. Bužinskas rakstiem/

*Vidzemes Industriālais parks

Šī ir atbilde publiskajā telpā izskanējušiem viedokļiem (A. god. J. Baika intervija «Valmieras ziņās» 19.01.2015. un Ļ. cien. C. Purgales intervija «Liesmā» 13.01.2015.), kas dažādos briesmu veidolos zīmē VIP projekta pretinieku ļauno tēlu. Gribam kliedēt neziņu par mistiskajiem ļaundariem, kas vēlas «nogalināt Laimes lāci vēl nedzimušu», un stāstīt, par ko īsti iestājas kaugurieši. Pamatos uzskatām, ka atklātas diskusijas par sabiedrībai nozīmīgiem projektiem ir normāla demokrātijas sastāvdaļa, bet laiki, kad aborigēniem klusējot un ar padevīgu smaidu sejā bija līdz zemei jāklanās Lielā Baltā Cilvēka priekšā dēļ saujas spīguļojošām krellītēm, ir pagājuši uz neatgriešanos.