Viedokļi

Tepat, tepat 16. marts – Leģionāru diena. Reiz, kad arī es biju parlamentā, šo dienu ierakstījām kalendārā, pasvītrojot leģionāru drosmi cīņā pret Latvijas okupantiem. Diemžēl drīz vien Saeimā saradās aizvien vairāk izdabātāju Maskavai un vietējiem kolonizatoriem un 16. martu no kalendāra svītroja. Ne jau demonstrēt naidu pret Latvijas nelabvēļiem 16. martā ejam pie Brīvības pieminekļa, bet atcerēties un godāt savus varoņus, kuri, kaut arī svešas armijas mundieros ģērbti, cīnījās par to, lai pēc kara valstī neatgrieztos asiņainais padomju režīms.

«Budžeta iespējas šim gadam ir ierobežotas, taču ar šīs dienas valdības lēmumu darbs neapstājas. Neskatoties uz to, ka 2019. gada budžets ir tā saucamais tehniskais budžets, turpināsim meklēt iespējas paaugstināt zemāko mēneša darba algas likmi pedagogiem līdz 750 eiro jau šogad. Lai gan jau tagad pašvaldību pamata un vidējās izglītības iestādēs vidējā algas likme no valsts budžeta 750 eiro un vairāk ir noteikta 72,8% jeb 14358 skolotājiem, uzturēsim prasību pildīt pedagogu darba samaksas grafikā noteikto,» uzsver izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.

Igaunijas politika atkal pārsteidz – un ne tikai mūs, skaudīgos dienvidu kaimiņus, bet arī pašus valsts iedzīvotājus, kuri pagājušās nedēļas nogalē vēlēja jaunā parlamenta sastāvu.

Aizvakar gadījās pabūt uz Valmieras robežas netālu no leģendārā Jāņa Daliņa mājām. Pirms nepilna gada – 3. maija Liesmā rakstīju par man pašam ļoti emocionālu brīdi, kad kopā ar izcilā sportista mazdēlu Andreju Jāni no Melburnas, Burtnieku novada domnieku Jāni Leiti un pulciņu čaklu apkārtējo māju iedzīvotāju stādījām no jauna bērzu aleju uz Daliņu mājām. Blakus savu laiku nodzīvojušo bērzu celmiem rūpīgi raktās bedrītēs un samērītos attālumos viens no otra stāds pēc stāda tika sagatavoti jaunai, ilgai koka dzīvei, katru jauno bērziņu iesienot starp diviem mietiņiem, lai pasargātu no dažādām nejaušām ķibelēm. Jā, esmu tiešām lepns, ka arī man tagad šajā alejā ir paša stādīts bērzs, savā ziņā manis, Cēsu puikas, turpinājums tagad ir šeit, Valmierā, netālu no Gaujas, kas piederīga abām šīm manā dzīvē būtiskajām un skaistajām Vidzemes pilsētām.

Vēl divas nedēļas atlikušas partijām, lai Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegtu savus kandidātu sarakstus 25. maijā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un pirmā vakar to izdarījusi partiju apvienība Attīstībai/Par!, par saraksta lokomotīvēm virzot politikas zinātnieku Ivaru Ījabu, Eiropas biznesa eksperti Baibu Rubesu un kiberdrošības eksperti Ievu Ilvesu.

Nupat atkal mediju un sociālo tīklu telpā parādījušies foto ar it kā pārdrošiem un cilvēkiem neticami draudzīgiem meža dzīvnieku apciemojumiem lauku sētās. Pērn šādi foto un video ar meža zvēriem netipisku uzvedību bija fiksēti pat kādā mūspuses ciematā. Cik nevainīgi ir šādi foto ar pierakstu: «Ai, cik mīļa stirniņa!»

1. martā ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju ar patiesu interesi steidzās virtuāli iepazīties ar savām ieņēmumu deklarācijām par 2018. gadu. Pateicoties grozījumiem nodokļu likumdošanā un amatpersonu paziņojumiem, ka daudziem, ļoti ticams, nāksies atmaksāt valstij kādu daļu ienākumu, tas noveda pie ievērojami lielāka nekā citus gadus attiecīgās interneta vietnes šādu apmeklētāju pieplūduma. Vietne, protams, to nespēja pārdzīvot un sāka «kārties», tomēr tā vēl būtu mazākā problēma.

Jaunā valdība ir apstiprināta tikai pirms mēneša, bet 13. Saeimas darbs ir aktīvi noritējis kopš pirmās dienas, lai arī no malas  varbūt izskatās citādi. Ir turpināti ļoti daudzi iepriekšējā sasaukumā iesāktie uzdevumi un projekti. Viens no tādiem uzdevumiem ir amatniecības un mazās uzņēmējdarbības atbalstīšana.

Lai piedod citi sporta veidi, bet futbola kumosiņš Latvijā ir visgardākais. To apliecina arī tas izmisums pēc varas, kas novērojams pēc Vilpulkā dzimušā un Valmierā izskolotā Gunta Indriksona 22 gadu Latvijas futbola federācijas valdījuma ēras beigām.

Latvija, patīk mums to atzīt vai ne, ir valsts, kas savās likumdošanas aktivitātēs radusi mētāties no viena grāvja otrā. Tas sen vairs nav nekāds jaunums, vairums sabiedrības ar šādām aktivitātēm sadzīvo kā ar nelielām zobu sāpēm, bet ko darīt, ja sistēmas pietrūkst te vienā, te otrā būtiskā jomā? Tad var līdzēt tikai skrūvju piegriešana, jau a priori uzskatot visus par potenciāliem zaglēniem.

«Liesmā» 26. februārī, atsaucoties uz LOSP kampaņu «Godīgs piens», bija lasāma LLKC Apgāda vadītājas Ivetas Tomsones publikācija «Par godīgumu piena nozarē».

Inovācijas, cilvēkkapitāls un reģionālā attīstība – šajās nozarēs, kā iesaka Eiropas Komisija, Latvijas valdībai būtu prioritāri jāiegulda budžeta un eirofondu investīcijas. Taču diez vai mūsu pašvaldībnieki Briseles komisāros atradīs sabiedroto cīņai ar administratīvi teritoriālo reformu, lai tā neizvērstos pārāk drakoniski.

Administratīvi teritoriālā reforma – tas vispirms ir naudas jautājums. Situācija, kāda mums ir, izveidojās zināmā mērā politiski. Jo valstī bija jāveic īpašuma pārdale, un, lai to varētu veikt, bija vajadzīga politiskā konstrukcija, kas ļautu pieņemt privatizācijas lēmumus. Tāpēc tika izveidota sistēma ar pašvaldībām, kurām lielās partijas, kuras mēģina saorganizēt privatizāciju, dod līdzekļus un mēģina nodrošināt lokāli balsis – pārliecināt šo elektorātu, ka jāatbalsta šīs partijas, lai tās pēc tam valsts līmenī varētu veikt pārdali.

Šoziem sniegs sasniga bagātīgi, kārtu kārtām pamatīgi pārklādams zemi un visu, kas uz tās atradās. Arī drazu, kuru ikdienā daļa no mums atstāj aiz sevis, daudz nesatraucoties par to, ka uz šī paša zemeslodes virsmas segmenta mums arī turpmāk būs jādzīvo. Jo tikai retais laimīgais un naudīgais var ik pa brīdim pārcelties uz, piemēram, kādu civilizācijas saldās elpas vēl neskartu lietus mežu nostūri otrā pasaules malā vai kādu gandrīz vientuļu salu atolu Klusajā okeānā. Kamēr gudri ļaudis ar mediju starpniecību baida mūs ar globālās sasilšanas riskiem, izdomājot arvien jaunas brīnišķīgas pretim turēšanās metodes, mēs, tauta, turpinām mēslot! Pie Gaujas, uz Burtnieka un Vaidavas ezera, tuvākajā mežmalā un, protams, arī pašā mežā, nešķirojot Gaujas Nacionālā parka platības vai kādu jau zviedru no Latvijas atpirktu meža masīvu...

Pēc ilgas piespiedu prombūtnes vakar  darbā atkal ieradās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Nākt uz banku viņam bija liegts sakarā ar apsūdzību par kukuļņemšanu un tirgošanos ar ietekmi, kad šo krimināllietu izmeklējošā prokurore kā vienu no drošības līdzekļiem bija noteikusi aizliegumu veikt bankas prezidenta pienākumus.

Televīzijā reklamēja kādu latviešu seriālu, un tur viena no galvenajām varonēm otrai teica: «Sirdsapziņu mēs apēdīsim restorānā vakariņās kopā ar ikriem.» Citāts, kas spilgti pastāsta par pāris dienu seniem notikumiem, kad «Saskaņas» vēlētāji saņēma tiešu vēsti no Rīgas mēra Nila Ušakova. Proti, es tagad gribu kļūt par Eiropas parlamenta deputātu, un jūs, lūgtum, balsojiet! Rīgā šeptēties kļuvis grūti, draud pašam «bezdarbs» un vēl nopietnākas likstas, tāpēc, kamēr gājputni šurp, es labāk jau turp! Pie visa gatava, labā vidē, un solījums teju ar asarām acīs: aizstāvēt Rīgu un rīdziniekus no Briseles ārēm.

1. Valmierai jāpievieno teritorijas no Kocēnu, Beverīnas, Burtnieku novadiem. Tas jādara tagad, kad notiek reforma. Vienkāršoti runājot, Valmiermuiža un Kocēni, kā arī teritorijas, kuras ekonomiski un ģeogrāfiski pārsvarā ir saistītas ar Valmieru, jāpievieno Valmieras pilsētai.

Laikā, kamēr Latvijā savā ziņā vēl nav īsti beigušies ar Saeimas vēlēšanām saistītie procesi – par finišējušiem tos ir pieņemts uzskatīt pēc tam, kad vēlēšanu rezultātā izveidotā valdība ir nostrādājusi simt dienas, valsts jau ir sākusi gatavoties jaunām, šoreiz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām.

Krimināllikumā rakstīts, ka par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pat pieciem gadiem. Lielākajā vairumā šādu nodarījumu gadījumos suņu, kaķu un citu dzīvnieku pāridarītāji mūsu valstī izsprūk bez viesošanās vietās, kur ikdienā uz sauli var vērties vien caur restotu lodziņu.

Šis skaitāmpantiņš latvju zemē patiešām nav svešs. Tiesa, nu jau krietnu laiciņu to nebija jēgas lietot, jo briti, kaut arī spītīgi palikdami pie vecās labās angļu mārciņas, kuras interesantu lokālpatriotisku modifikāciju papīra banknotes izskatā pirms gadiem trīsdesmit man nācās lietot lepnajā viskija dzimtenē Skotijā, bija likumpaklausīgi Šengenas līguma noteiktajai kārtībai un savējos – tātad Eiropas Savienības valstu pilsoņus – laida iekšā un ārā no savas zemes bez kādām īpašām pārbaudēm. Kā būs ar šo ceļošanas brīvību un vēl daudzām citām ikdienā ierastām lietām pēc Lielbritānijas nu jau gandrīz droši prognozējamās cietās izstāšanās no Eiropas Savienības 29. martā? Jautājums nav vienkāršs un atbilde – ne tik...