Kad svētku spozme aizkūpējusi, labie novēlējumi nedaudz palikuši atmiņā, ne viens vien pārskaita, cik makā atlicis eiro. Steigšus nu jāsāk domāt par iespējām, ko darīt, kā nopelnīt, lai, arī šo gadu beidzot, naudas maks vismaz nebūtu plānāks.
Vairāki kreisi liberālie, par nacionālo valsti regulāri ieņirdzošie jaunās paaudzes vēsturnieki, cits citu draudzīgi uzmundrinādami, savos soctīklu kontos snobiski zobojas par prezidenta R. Vējoņa teikto, ka latviešu strēlnieku izcīnītajās 1916./1917. gada Ziemassvētku kaujās zināmā mērā dzima neatkarīgā Latvijas valsts. Prezidenta padomnieki, nemaz nerunājot par viņu pašu, lūk, nezinot vēsturi...
Grozies, kā gribi, bet gada galvenais notikums Latvijā ir pašvaldību vēlēšanas 3. jūnijā. Vieglprātīga attieksme pret tām var pelnīti radīt smagas problēmas dažā Rīgas «lielpartijā», jo Latvijas politikas smaguma centrs nebūt neatrodas Jēkabielas «akvārijā».
Nedēļas nogalē, 7. janvārī, Jelgavas pilī notiks biedrības «Zemnieku saeima» organizētā tradicionālā lauksaimnieku saimnieciskā gada noslēguma balle. Aizgājušais gads, kā zināms, lauksaimniecībā bija grūts, vairākiem izturības pārbaudījumiem pilns. Arvien vēl ieilga Krievijas embargo un globālā piena tirgus izraisītā piena iepirkuma cenas lejupslīde. Ne vienam vien pamatotus uztraukumus sagādāja arī pērnās vasaras ieilgušo lietavu sekas. Rezultātā jaunās ražas novākšana bija apgrūtinoša un daudziem tā diemžēl nedeva gaidītos ieņēmumus. Latvija ir maza, bet tās klimatiskie apstākļi tomēr var būt pat krasi atšķirīgi. Tā, piemēram, pie mums Salacgrīvas pusē kopumā tik daudz nelija kā citviet, tādēļ arī ar graudkopību un pie tam vēl ar pērnā gada graudu iepirkuma cenām mums nebija tik traģiski kā citiem, spējām ar graudkopību pat pabalstīt savas saimniecības pienkopību. Taču ne visiem, ne visur tā bija.
Šī gada rudenī apritēs 100 gadi kopš boļševiku apvērsuma Krievijā, kura īstenotāji savu slimīgo ambīciju vārdā šo valsti pakļāva gadu desmitiem ilgai starptautiskai izolācijai, cenšoties gadadienu reizēs tautas acis aizmālēt un ārpasauli iebaidīt ar militārām parādēm Maskavas Sarkanajā laukumā. Personīgi man pilnīgi vienalga, kā un vai vispār šo jubileju šogad kāds atzīmēs, kā revolūcijas nozīmi vērtēs vēsturnieki un politologi, vienīgais, ko nevajadzētu aizmirst, — ka šī apvērsuma rezultātā Latvija ieguva valstisko neatkarību, kuras simtgadi ar pamatīgu vērienu svinēsim nākamgad. Paredzēts, ka Latvijas jubilejas pasākumiem tiks atvēlēti 60 miljoni eiro, taču par to tērēšanas lietderību radošās inteliģences pārstāvji izteikušies gana skeptiski — komponists Jānis Lūsēns Kultūras Dienā aicinājis domubiedrus, kuri maksājuši nodokļus, uzstāties par velti valsts attālākajos novados un pagastos, savukārt rakstniece Liāna Langa vakardienas Latvijas Avīzē paudusi uzskatu, ka desmitiem miljonu tērēšana simtgades svinībām ir noziegums pret Latvijas nabagiem.
Ja ik pārdienas ieejam veikalā un iepērkoties pie kases paņemam (paņemt gan jau labu laiku nav iespējams) vai, iztērējot 10 — 15 centus, nopērkam polietilēna maisiņu, tad tiešām sanāk tā statistika, kas klejo apkārt: katrs Latvijas iedzīvotājs gadā patērē ap 190 plastmasas maisiņu, kurus tad vēlāk izmanto pēc saviem ieskatiem.
Nule aizvadītajā gadu mijā daudzi Latvijas iedzīvotāji savu televizoru ekrānos varēja vērot mūsu valsts pirmās amatpersonas, kuras teica svētku uzrunas. Diemžēl pēdējās neatstāja īpaši optimistisku iespaidu, jo patiesībā bija gandrīz par neko, ja iespējams tā teikt.
Gadu mijā, kad izteiksmīgāk izjūtam laika rata neapturamo ritumu, ar apbrīnu iedomājos par seno meistaru darinātajiem pulksteņiem, kas pat gadsimtiem cauri, neatpaliekot ne sekundi, turpina rādīt laiku ne mazāk precīzi kā modernie elektroniskie. Šajos senajos pulksteņos ne tikai zobrati, atsperes, arī katra skrūvīte vajadzīgajā vietā pat ar mīlestību ielikta. Noteikti ar atbildību laika priekšā: neprecīzi pulksteņi var ļoti sarežģīt daudzu cilvēku dzīvi. No tiem laikiem par akurātiem, prasmīgiem cilvēkiem vēl tagad ir teiciens: precīzs kā pulkstenis. Savukārt par pusdulliem, plātīzeriem un regulāri ķibelēs iekļuvušajiem sakām: tam jau kāda skrūvīte izkritusi...
Pārdomas par šīm jūtām raisa žurnālistes Vitas Kraujas saruna ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. («LA», «Kultūrzīmes», 27.12.-2.1.2017.) Ar interesi centos sameklēt atbildi uz jautājumu: kur slēpjas nācijas pašapziņas stiprums? Sakarā ar Latvijas valsts simtgades svētku programmu žurnāliste eksprezidentei jautā, kā būtu jāstiprina latviešu valstsgriba un cik stipra ir latviešu nācijas pašapziņa.
Lai arī Gaiļa gads tā pa īstam sāksies vien 28. janvārī, jau tūlīt pēc gadu mijas salūtiem un vadošo vīru uzrunām mums visiem atkal jāatgriežas vienmuļajā ikdienā, kurā par vistu priekšnieku atcerēsimies vien, kārtīgos laukos aizbraukuši.
Ziemassvētku vecītis, zinot manu vēlmi ziemas vakaros palasīt, bija nolicis zem eglītes vērtīgu dāvanu — izdevniecības «Dienas grāmata» vēstures romānu sērijā «Mēs — Latvija XX gadsimts» izdoto Māra Bērziņa darbu «Svina garša».
Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē, mēs atceramies tā neaptveramo daudzveidību — kā priecīgu un bēdīgu, labu un ļaunu, svarīgu un vēl svarīgāku notikumu mozaīku. It kā būtu pavisam grūti izraudzīties starp tiem kādu, ko man nodēvēt par pašu nozīmīgāko no visiem. Diemžēl tāds ir.
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas kolektīvam gads atkal noslēdzas pozitīvā zīmē. To apstiprina arī divu reitingu rezultāts. Protams, skola ir skola, un, kā jau dzīvē notiek, ne viss un visi attīstās vienlīdz veiksmīgi, jo vienmēr ir kur tiekties. Bet pēdējā laikā sabiedrība, izglītības ierēdņi bieži raugās Igaunijas virzienā, norādot uz kaimiņvalsts pieredzi un sasniegumiem. Un cits pēc cita birst paziņojumi par kompetencēs balstītu izglītību, mācību satura maiņu, skolu tīkla optimizāciju, pedagogu vietu un lomu skolēna personības veidošanā, izcilību sekmēšanā, aizsapņojoties pat līdz elitāru skolu nepieciešamībai, sešgadnieku iesēdināšanai skolas solā u.tml.
Pusgadu pēc referenduma, kurā Apvienotā Karaliste uzgrieza muguru Eiropas Savienībai, šī notikuma radītais sākotnējais iespaids kļūst arvien blāvāks. Agrākā panika, ka koptirgus sāk irt, norimst: pašu britu klajā vilcināšanās «iedarbināt 50. pantu» un sākt izstāšanos ir spēcīga vakcīna pret eiroskepticismu.
Pirms Ziemassvētkiem lielajā iepirkšanās nedēļā gadījās trāpīt arī grāmatnīcā. Nebija tā, ka par varītēm vajadzētu kādu intelektuālu dāvanu sameklēt, vienkārši pastaigāju gar plauktiem, aplūkojot jaunāko nodrukāto lasāmvielu. Manu interesi piesaistīja vidēji bieza grāmata mīkstajos vākos — interesantu atmiņu kopojums par dienesta gaitām krievu armijā Zaldātu zābakos. Anotācijā izlasīju, ka galvenais piedzīvojumu stāstītājs ir pazīstamais mūziķis Ikars Ruņģis, ar ilustratīvo materiālu palīdzējuši vēl citi zaldāti. Bet ne par saturu šoreiz stāsts, par grāmatas cenu!
Gada nogalē tradicionāli ir pieņemts atskatīties uz aizvadīto gadu, kā arī mēģināt kaut nedaudz, taču prognozēt nākotni.
Nupat ar saviļņojumu sekojām līdzi labdarības maratona «Dod pieci» norisei. Sešu dienu laikā šīs akcijas mērķa labā — vēža slimnieku atbalstam un rehabilitācijai — tika saziedoti 190910 eiro. Arī ikgadējā akcijā «Eņģeļi pār Latviju» tika savākta kupla naudas summa — 153473 eiro.
Kristus piedzimšanas svētki jau klaudzina pie durvīm. Vai mēs atvērsim Kristum savas sirds, ģimenes, mājas durvis, vai arī ne? Jau četras Adventes esam gatavojušies tieši šim notikumam. Vai būsim atvēruši durvis Dieva ienākšanai mūsu dzīvē, vai varbūt kaut kam citam? To atklās svētku pēcgarša.
Ienākot jaunajā Valmieras katoļu baznīcā, virs galvenā altāra var izlasīt šādus vārdus — Dariet visu, ko Viņš jums teiks (Jņ 2,5). Tos izteica Vissvētākā Jaunava Marija savam dēlam, pirms Viņš kāzās Galilejā veica savu pirmo brīnumu. Jēzus kalpiem sacīja: piepildiet tukšās krūkas ar ūdeni. Tie paklausīja, un ūdens tika pārvērsts par gardu vīnu.
Tā saka Kunga eņģelis. Šī Ziemsvētku vēsts ir gadsimtiem sena un tomēr katru gadu no jauna. «.. jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs». Tas ir jums, mīļie, kas lasāt un klausāties šodien šajās rindās, jums liels prieks tiek pavēstīts. Prieks.