Laikā, kas zīmīgs ar divu Krišjāņa Kariņa vadītās Latvijas valdības divu dažādu partiju ministru gluži vai zombiju cienīgu vēlmi nobrucināt savās nozarēs līdz šim valdījušo lietu kārtību, tapis valsts biznesa plāns nākamajai septiņgadei – Nacionālās attīstības plāns (NAP) laika periodam no 2021. līdz 2027. gadam. Rakstītāji gan to dēvē tikai par projektu, kas diskusiju rezultātā varētu piedzīvot gan viegli kosmētiskas, gan patiešām fundamentālas pārmaiņas.
Nākamnedēļ norisināsies akcija «Labo darbu nedēļa». Šādas un līdzīgas akcijas, kuras uzrunā sabiedrību, pievērš tās uzmanību un aktualizē problēmas, pie mums notiek vai cauru gadu, un te nav nekā slikta, tikai pozitīvi – tiem, kam ikdienas steigā piemirsies padot roku līdzcilvēkiem vai tumsā uzvilkt atstarojošu vesti, tās ir kā atgādinājums, kā ikrīta modinātājpulksteņa zvans.
Latvijas augstākās izglītības nozari nu jau krietnāku laiku tricina skandāls ap mūsu valsts vadošās augstākās izglītības iestādes – Latvijas Universitātes (LU) – rektora amatu vai, pareizāk, ap Indriķa Muižnieka tiesībām tikt atkārtoti apstiprinātam šajā postenī.
Dažādās jomās mēdzam Latviju salīdzināt ar mūsu tuvāko kaimiņvalsti Skandināvijas virzienā – Igauniju. Visbiežāk jau šī mērīšanās tomēr par labu mūsu valstij nesanāk – tur igauņi mums priekšā, tur viņi dara vienkāršāk, tur viņi visu paveic ātrāk... Visbeidzot, valsts budžets Igaunijai, kas izmēros atpaliek no Dzintarzemes Latvijas, krietni pilnāks, un, kā tiek stāstīts, to kaimiņi iespēj ar krietni kompaktāku ieņēmumu iekasēšanas iestādes darba kolektīvu un bez izteikti represīvām metodēm.
Kad mājdzīvnieku moka parazīti, saimnieks tam palīdz ar prettārpu līdzekļiem, nevis iemidzina. Līdzīgi ir jārīkojas valdībai ar obligātā iepirkuma komponenti – nelāgu slavu ieguvušo nodevu alternatīvās enerģētikas atbalstam, ko maksā elektrības patērētāji. Mums jārīkojas ātri, lai atgūtu tautas uzticību.
Basketbolam ir lielas un senas tradīcijas Valmierā. Mēs ar saviem darbiem cenšamies šīs saknes stiprināt, mest arvien jaunus izaicinājumus lietām, kas saistās ar un ap basketbolu. Cenšamies to darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā zināms, soli pa solim jau kopš 2017. gada notiek Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģiskā plāna sagatavošana, kurā šā gada galvenie uzdevumi bija regulu apspriešana, pati plāna izstrāde, nosakot galvenās vajadzības, prioritātes, mērķus, pasākumus un tiem atbilstošas finanses. Nākamgad paredzēta KLP stratēģiskā plāna apstiprināšana, noteikumu sagatavošana un ieviešana, lai jau no 2021. gada varētu sākties visa nolemtā īstenošana. Ir dzirdēts, ka Briselē jauno KLP dēvējot nebūt ne par revolūciju, bet gan par evolūciju. Ko no tās deklarētajiem ekonomikas, vides un sociālajiem mērķiem cer sagaidīt Latvijas lauksaimnieki? Zemkopības ministrijas mājaslapā šovasar notika aptauja, vaicājot, kurš no nākotnes KLP ekonomiskajiem mērķiem (taisnīgi ienākumi, palielināta konkurētspēja un palielināta vara pārtikas ķēdē) jums ir svarīgākais.
Latvijas Bankas pirms nedēļas piesardzīgā optimismā sludinātās valsts ekonomiskās attīstības prognozes kopumā šķiet līdzīgas manis jau aprakstītajam Luminor ekspertu vērtējumam vai citu kredītiestāžu veiktai analīzei. Neviens negrib tīši sašūpot laivu.
Ja bērns, atgriežoties no skolas, saka, ka viņam patīk iet skolā, ka patīk klases audzinātāja, ka bijis interesanti, tad vecākos tobrīd iemājo miers. Ja bērns mācību iestādē jūtas labi, viņš mācīsies. Ja bērns ir arī delveris vai viņam ir grūtības mācību procesā, skaidrs, ka skolotājs, kurš bērnu redz nevis kā apgrūtinājumu, bet kā izaicinājumu gan savai profesionālajai varēšanai, gan cilvēkmīlestības jaudai, strādās un bērns savā varēšanā augs.
Turpina pieņemties spēkā pretestība vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) rosinātajai administratīvi teritoriālajai reformai. Tostarp pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) domes slēgtajā sēdē notikuša balsojuma kļuva skaidrs, ka vairākums pašvaldību šo reformu neatbalsta.
Nupat sanāca aprunāties ar kādas ceļu projektēšanas firmas puišiem. No vienas puses – viņiem darba netrūkst, uz galdiem projektu mapītes biezum biezas, lai tās piepildītu, nākas likt lietā gan pašu profesionālās zināšanas un praktiskā darba pieredzi, gan arī izmantot mūsdienu tehnoloģijas. Oficiāli iegādātas projektēšanas programmas, ar kādām strādā sevi un savu pasūtītāju cienoši projektētāji, nav lēts prieks un katrā konkrētā gadījumā, šādu programmu iegādājoties, uzreiz patukšo firmas maciņu vismaz par dažiem tūkstošiem eiro. Tāpat projektēšanas birojā, lai nodrošinātu dokumentācijas kvalitāti, ik pa laikam jāpamaina savu laiku nokalpojušās lielformāta drukas mašīnas, protams, jāatjauno arī datoru bruņojums kopumā.
Laikā, kad Latvijā iestājas vien astronomiskais rudens, bet naktīs termometri jau rāda pat vairākus grādus zem nulles, satraukties par globālo sasilšanu, šķiet, būtu pat nevietā. Taču, kā secinājuši zinātnieki, tieši šādas krasas temperatūras svārstības, līdz šim sen nepieredzēti karstuma viļņi un to pēkšņa, jau grūti prognozējama nomaiņa ar ļoti aukstām gaisa masām arī ir globālās sasilšanas sekas. Klimatiskie procesi ir zaudējuši stabilitāti. Kaut arī 2016. gada 22. aprīlī ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu valstis apņēmās noturēt vismaz līdz 2050. gadam pasaules vidējās temperatūras pieaugumu divu grādu robežās un šo nolīgumu ratificēja 185 valstis (arī Latvija), siltumnīcefekta gāzu emisijas turpina augt. Tiek vērtēts, ka, pat kopā ņemti, visu nolīgumu parakstījušo valstu pašreizējie plāni gāzu emisijas samazināšanā nespēs noteikto mērķi sasniegt. Turklāt ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis par viņa valsts izstāšanos no Parīzes nolīguma.
Kā zināms, medicīnas darbinieki mēdz jokot skarbi, jo, gandrīz diendienā sastopoties ar kaulaino, laikam citādi nemaz nevar saglabāt optimismu un možu garu. Piemēram, mana māsīca, kas visu darba mūžu bijusi operāciju māsa, šovasar uz manu jautājumu, kā klājas un vai vēl iet darbā, paziņoja, ka nu jau kādu laiciņu vairs nepraktizējot, jo beidzot devusies pirmsnāves atvaļinājumā.
Jā, labu uzņēmējdarbības ideju var nošpikot, tā attiecīgajā sfērā palielinot konkurenci, bet labā idejā ieguldīto degsmi gan nekad nevar nokopēt 1:1, jo tā ir tikai tava degsme, tava uzdrīkstēšanās un izdoma, tavs zīmols. Tādu pārliecību šovasar dzirdēju vienā no 26 mūsu reģiona «Vidzemes stāstiem». Tas, kā zināms, ir 26 novadu aktīvāko uzņēmēju un viņu uzņēmumu apbalvošanas pasākums, kuru astoto gadu ar izdomu organizē Vidzemes plānošanas reģions.
Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.
Šķiet, neviens no vecākiem pašlaik necepas par to – būs vai nebūs bērnam skolā brīvpusdienas no nākamā gada 1. janvāra. Ģimenes uzticas pašvaldībām, kas tiešām brīvpusdienas apmaksājušas arī pusaudžiem un jauniešiem un lepojušās, ka var skolu audzēkņus nodrošināt ar pilnvērtīgu ēdienreizi. Ir lauku skoliņas, kurās padomāts arī par siltu ēdienu brokastīs un tiek nodrošināts, jā, varbūt vecāku piemaksāts, pat launags, jo labi taču zinām, ka bieži vien mācību iestādē skolēni pavada lielāko dienas daļu. Pilsētas skolu audzēkņi interešu izglītību var tvert riņķī un apkārt, bet lauku skolās pulciņš aiz pulciņa mēdz notikt līdz pat vēlai pēcpusdienai. Starp citu, arī šis ir pašvaldību neatsverams devums.
Daudzu pašvaldību prakse, aizņemoties valsts budžeta finansējumu pārlieku lielu, pašvaldības reālajai situācijai un vajadzībām neatbilstošu objektu būvniecībai, liecina par īstermiņa domāšanu un bezatbildīgu attieksmi pret saviem nākotnes izdevumiem. Valsts kontrole 15 pašvaldībās vērtēja šādu infrastruktūras projektu ekonomiskā pamatojuma esamību, kā arī to plānošanu un īstenošanu. Revīzijā atklājās visnotaļ bēdīga nākotnes aina. Lielākā daļa sporta un atpūtas objektu visdrīzāk nekad nevarēs sevi atpelnīt, un no pašvaldībām nepieciešamie uzturēšanas izdevumi ik gadu tikai pieaugs.
Tuvojoties Starptautiskajai senioru dienai, kas tiek atzīmēta 1. oktobrī, labklājības ministre Ramona Petraviča aicinās Saeimu rīkot atvērto durvju dienu Saeimas namā. Šāda prakse ieviesta Vācijas Parlamentā, un šī lieliskā pieredze būtu jāpārņem arī Latvijā.
Uz pārdomām rosināja kādas valmierietes (pat vairāku) ieraksts feisbukā pie ziņas par nupat notikušo Valmieras maratonu. Nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad kādam šis (un tam līdzīgie, kā Valmieras pilsētas svētki, gadatirgi utt.) pasākums slēgto ielu dēļ pabojā tik ierastos ikdienas pārvietošanās plānus ar automašīnu, to starpā piekļuvi bodēm. Izskanēja ieteikums šo pasākumu pārcelt kur tālāk no pilsētas centra – uz memīti, estrādi, Viesturlaukumu.
Vienošanās par 2020. gada budžetu paredz arī kādu ļoti interesantu punktu, lai gan pastāv aizdomas, ka budžeta sastādītāji par to labprātāk klusētu un izvairītos no šā punkta apspriešanas publiskajā telpā. Par 4,4 miljoniem eiro ir paredzēts palielināt izdevumus politisko partiju darbības nodrošināšanai.