Lai arī Gaiļa gads tā pa īstam sāksies vien 28. janvārī, jau tūlīt pēc gadu mijas salūtiem un vadošo vīru uzrunām mums visiem atkal jāatgriežas vienmuļajā ikdienā, kurā par vistu priekšnieku atcerēsimies vien, kārtīgos laukos aizbraukuši.
Ziemassvētku vecītis, zinot manu vēlmi ziemas vakaros palasīt, bija nolicis zem eglītes vērtīgu dāvanu — izdevniecības «Dienas grāmata» vēstures romānu sērijā «Mēs — Latvija XX gadsimts» izdoto Māra Bērziņa darbu «Svina garša».
Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē, mēs atceramies tā neaptveramo daudzveidību — kā priecīgu un bēdīgu, labu un ļaunu, svarīgu un vēl svarīgāku notikumu mozaīku. It kā būtu pavisam grūti izraudzīties starp tiem kādu, ko man nodēvēt par pašu nozīmīgāko no visiem. Diemžēl tāds ir.
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas kolektīvam gads atkal noslēdzas pozitīvā zīmē. To apstiprina arī divu reitingu rezultāts. Protams, skola ir skola, un, kā jau dzīvē notiek, ne viss un visi attīstās vienlīdz veiksmīgi, jo vienmēr ir kur tiekties. Bet pēdējā laikā sabiedrība, izglītības ierēdņi bieži raugās Igaunijas virzienā, norādot uz kaimiņvalsts pieredzi un sasniegumiem. Un cits pēc cita birst paziņojumi par kompetencēs balstītu izglītību, mācību satura maiņu, skolu tīkla optimizāciju, pedagogu vietu un lomu skolēna personības veidošanā, izcilību sekmēšanā, aizsapņojoties pat līdz elitāru skolu nepieciešamībai, sešgadnieku iesēdināšanai skolas solā u.tml.
Pusgadu pēc referenduma, kurā Apvienotā Karaliste uzgrieza muguru Eiropas Savienībai, šī notikuma radītais sākotnējais iespaids kļūst arvien blāvāks. Agrākā panika, ka koptirgus sāk irt, norimst: pašu britu klajā vilcināšanās «iedarbināt 50. pantu» un sākt izstāšanos ir spēcīga vakcīna pret eiroskepticismu.
Pirms Ziemassvētkiem lielajā iepirkšanās nedēļā gadījās trāpīt arī grāmatnīcā. Nebija tā, ka par varītēm vajadzētu kādu intelektuālu dāvanu sameklēt, vienkārši pastaigāju gar plauktiem, aplūkojot jaunāko nodrukāto lasāmvielu. Manu interesi piesaistīja vidēji bieza grāmata mīkstajos vākos — interesantu atmiņu kopojums par dienesta gaitām krievu armijā Zaldātu zābakos. Anotācijā izlasīju, ka galvenais piedzīvojumu stāstītājs ir pazīstamais mūziķis Ikars Ruņģis, ar ilustratīvo materiālu palīdzējuši vēl citi zaldāti. Bet ne par saturu šoreiz stāsts, par grāmatas cenu!
Gada nogalē tradicionāli ir pieņemts atskatīties uz aizvadīto gadu, kā arī mēģināt kaut nedaudz, taču prognozēt nākotni.
Nupat ar saviļņojumu sekojām līdzi labdarības maratona «Dod pieci» norisei. Sešu dienu laikā šīs akcijas mērķa labā — vēža slimnieku atbalstam un rehabilitācijai — tika saziedoti 190910 eiro. Arī ikgadējā akcijā «Eņģeļi pār Latviju» tika savākta kupla naudas summa — 153473 eiro.
Kristus piedzimšanas svētki jau klaudzina pie durvīm. Vai mēs atvērsim Kristum savas sirds, ģimenes, mājas durvis, vai arī ne? Jau četras Adventes esam gatavojušies tieši šim notikumam. Vai būsim atvēruši durvis Dieva ienākšanai mūsu dzīvē, vai varbūt kaut kam citam? To atklās svētku pēcgarša.
Ienākot jaunajā Valmieras katoļu baznīcā, virs galvenā altāra var izlasīt šādus vārdus — Dariet visu, ko Viņš jums teiks (Jņ 2,5). Tos izteica Vissvētākā Jaunava Marija savam dēlam, pirms Viņš kāzās Galilejā veica savu pirmo brīnumu. Jēzus kalpiem sacīja: piepildiet tukšās krūkas ar ūdeni. Tie paklausīja, un ūdens tika pārvērsts par gardu vīnu.
Tā saka Kunga eņģelis. Šī Ziemsvētku vēsts ir gadsimtiem sena un tomēr katru gadu no jauna. «.. jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs». Tas ir jums, mīļie, kas lasāt un klausāties šodien šajās rindās, jums liels prieks tiek pavēstīts. Prieks.
Katru gadu, ejot cauri Adventa laikam un tuvojoties Kristus dzimšanas svētkiem, es ieskatos sevī, cilvēkos, situācijās, notikumos, laikmeta ainās, pasaules ziņās. Katru gadu šis laiks ienes manī dziļas skumjas par ievirzēm pasaulē. Nākas konstatēt, ka pasaulē atkal noiets solis tālāk no Dieva nekā pagājušo gadu.
«Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.» /Mateja evaņģēlijs 10:40-42/
Neuztveriet virsrakstā minēto dārgmetāla jaunlopu burtiskā nozīmē! Arī krievu rakstnieki Ilfs un Petrovs savā ļoti populārajā divu romānu kompilācijā Divpadsmit krēsli un Zelta teļš šo apzīmējumu vairāk domājuši kā bagātības fetišu. Kad abu lasāmdaļu galvenais varonis — Fortūnas džentlmenis un viens no leģendārā leitnanta Šmita dēliem — Ostaps Benders beidzot piespiež allaž neuzkrītoši ģērbušos un pieticīgi dienas vadošo grāmatvedi alias pagrīdes miljonāru Koreiko padalīties ar viņa pagultē glabātā noskretušā kartona kofera saturu, jaunbagātniekam pilnīgi aizkrīt širmis...
Nesen samērā skaļi izskanēja informācija par Latvijas vēstniecības Ēģiptē rīkoto pieņemšanu, kas dažās publikācijās tika nodēvēta par nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu un vispār tumšu pasākumu.
Šoruden, ņemot vērā iedzīvotāju lūgumu, Valmieras pašvaldība suņu īpašnieku ērtībām pilsētā uzstādīja atkritumu urnas suņu ekskrementu savākšanai. Tās izvietotas 15 vietās suņu pastaigu populārākajos maršrutos, aptverot visus pilsētas rajonus.
Teic, ka viens no latviešu spēka ēdieniem esot putra. Kurš gan nezina izteicienu: «Vārgulis, kā ne reizi putru nebūtu strēbis». Tāpēc nez vai par bargu pārmetumu koalīcijas partijām uzskatāms Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vērtējums, ka nākamā gada nodokļu jautājumos, it sevišķi izlemšanā par mikrouzņēmumu nodokļu (MUN) apjomiem, ir «savārīta kārtīga putra». Var pat domāt, ka prezidents cer: šo putru izstrebjot, arī šī valdība beidzot sāks spēkā ņemties.
Sauklis par skolu optimizāciju izskan arvien noteiktāk, un internātpamatskolas, kurās pēc speciālām programmām mācās bērni ar īpašām vajadzībām, pēc pāris gadiem nonākšot pašvaldību aprūpē. Šādas izglītības iestādes uzturēšana ne tikai saimnieciski, bet arī lai nodrošinātu personāla darbību, tostarp īpašo speciālistu nodarbības, kas sekmē bērnu kā fiziskās, tā garīgās veselības uzlabošanos, ir ne tā vieglākā nasta.
Strīds par mikrouzņēmumu darbinieku sociālajām iemaksām uzjundīja runas (un kādam arī cerības) par iespējamu valdības krīzi. Turklāt vakardien Saeimas balsojumā ZZS ar NA uzveica «Vienotību», klaji brāļojoties ar «Saskaņu». Tomēr satraukumam vai cerībām nav pamata — mums, latviešiem, ir pieņemts «palikt savās vietās».
Pirmdienas vakarā, sērfojot pa TV kanāliem, pavisam nejauši iemaldījos miljonāra Jūlija Krūmiņa memuāru Iļģuciema pašpuikas stāsti atvēršanas svētkos un autora dzimšanas dienas ballītē, kuru tiešraidē no restorāna Bibliotēka Nr. 1 translēja kanāls Rīga TV 24. Uzreiz jāatzīmē, ka pasākums bija teicami režisēts — Jūlija draugi Paukštello un Bērziņš ar izteiksmi lasīja atmiņu stāstu fragmentus, Galante, Rajecka, Greifāne un Lapčenoks dziedāja viņam speciāli veltītas dziesmas, divi ekspremjeri, eksministri un no Maskavas atbraukušie Krievijas kino industrijas grandi teica cildinošas runas, bet pats gaviļnieks katram sveicējam pasniedza pa grāmatas eksemplāram, ar plašu žestu ierakstot tajā savu autogrāfu.