Gausi gan, bet tomēr galu galā tie atnāca: gada nogalē mēs tiekam aplaimoti ar patīkamām ziņām gan par veiksmīgu ekonomikas attīstību līdz šim, gan par ļoti cerīgām prognozēm saredzamai nākotnei. Varbūt vēl īsti ne līdz galam mūsu prātos un instinktos, taču drūmie krīzes laiki ir palikuši pagātnē.
Ziemassvētku priekšvakars ierastā klusā pārdomu laika vietā šogad aiziet pārlieku skaļš gan pasaulē, gan arī Latvijā. It kā jau ir pieņemts, ka netīkamās nastas vajag atstāt pie gada sliekšņa, lai nākamajā iekšā var doties vien ar gaišām domām un apņēmības pārpilni. Pārdomu vērts gan ir jautājums, vai šāda nastu pārkrāmēšana nebija izdarāma jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem, varbūt brītiņu pēc tiem.
Reti ir sastopama tāda pārvaldes forma, kuru veido tikai un vienīgi centrālā valdība. Latvijā ir raksturīga vairāku līmeņu pārvalde, kura sastāv no centrālās valdības, kā arī vietējām, viena vai vairāku līmeņu, pašvaldībām. Latvija 2009. gadā pārgāja no divu līmeņu pašvaldībām uz viena līmeņa pašvaldībām — 110 novadiem un 9 republikas pilsētām. Latvijā valdība ir pilnībā atbildīga parlamentam. Tomēr vienlaikus tiek ievērota tradīcija deleģēt pārvaldes jautājumus citām institūcijām. To pieļauj arī Satversme un normatīvie akti. Šīs institūcijas sauc par atvasinātām publiskām personām, kas plašāk pazīstamas kā pašvaldības. Veidojoties Latvijas valstiskumam, pašvaldības bija vieta, kurā mācījās jaunveidojamās valsts izpildvaras darbinieki. Un arī mūsdienās šī pašvaldību paradigma tiek pārmantota. Šobrīd pašvaldību pārvaldības forma, darbības raksturs un diskusiju būtība joprojām saglabā šo diskursu, it īpaši atjaunotās Latvijas Republikas laikā, uzsverot pašvaldību īpašu neatkarību un autonomiju. Šajā tvērumā pašvaldība ir sinonīms demokrātijai, valstiskai neatkarībai un brīvībai. Tā ir vieta, kurā tiek apgūtas visai valsts pārvaldei nepieciešamās administratīvās pārvaldes zināšanas. Pašvaldībās savas iemaņas apgūst arī daudzi politiķi, kuri turpina karjeru Saeimā.
Stāvot pie gadu mijas sliekšņa, parasti mēdzam atskatīties un izvērtēt pagājušo un ar labām domām sagaidīt atnākušo. Ko visbiežāk novēlam saviem tuviniekiem, draugiem un kolēģiem? Nu, protams, to, ko par naudu nedabūt nevienā Ziemassvētku izpārdošanā — veselību! Es vēl katram gadījumam piebilstu — lai jums zinoši un atsaucīgi ģimenes ārsti, bet atcerēsimies, ka arī viņiem nākamgad būs vajadzīga laba veselība, lai pareizi iekļautos veselības aprūpes reformas rāmjos.
Nākamais gads solās būt visai izšķirošs kā Eiropas Savienībai (ES) kopumā, tā Latvijai kā šīs alianses vienai no dalībvalstīm atsevišķi. Runa ir par ES reformēšanas plāniem, padarot savienību par divu ātrumu Eiropu, kur katrs saņems nevis atbilstoši vēlmēm un vajadzībām, bet gan spējām un paša finanšu resursiem.
Jau vairāk nekā desmit gadus esmu Valmieras iedzīvotājs. Varētu teikt, ka Valmiera ir skaista, sakopta, tīra pilsēta, ja vien nebūtu šīs situācijas ar — suņu atstātiem ekskrementiem.
Ir viena aksioma, ko cenšos paturēt prātā, rakstot gandrīz vai katru savu rakstu, — žurnālistam ir jāprot prognozēt savas publikācijas radīto efektu lasītājos. Mana dziļa pārliecība ir gluži vai kā no tās populārās dziesmas — uz tiem pelēkajiem neskatās. Tāpēc cenšos šur un tur pa kādam pipariņam iemest, lai tas virums būtu tāds smeķīgāks, t.i., lasāmviela interesantāka. Te reizēm der kāda sīka epizodīte iz dzīves, arī daža laba nejauši dzirdēta frāze, nu, kaut vai kādas pusnopietnas sarunas sausais atlikums... Tomēr te ir vēl papildu zemūdens akmeņi — vai lasītājs manu domu sapratīs burtiski, vai tomēr samanīs arī kādu zemtekstu, no it kā sīkumiem spēs sabūvēt visu lielo gleznu. Te nu reizēm arī man gadās sagrēkot — nu, nav visi Liesmas lasītāji vienādi, dažs saprot, kur esmu apzināti krāsu sabiezinājis, cits to uztver kā pilnīgi pašsaprotamu un galīgu viedokli. Tad nu reizēm nākas taisnoties un atzīt, ka manai publikācijai veltītā kritika ir konstruktīva un vietā.
Brīžos, kad pasaules vai vietējā sabiedrība atrodas svarīgu izvēļu priekšā, parasti mierinām sevi ar teicienu: cerams, ka uzvarēs veselais saprāts, ar šo jēdzienu domājot variantu, kas visu atstātu ierastajās sliedēs, īpaši nemainot notiekošā būtību. Tāpēc jo sāpīgākas sanāk vilšanās, kad galaiznākums nepavisam neatbilst ekspertu prognozēm un kur nu vēl veselā saprāta postulātiem.
Un kādas ir jūsu domas? Ko jūs par to teiksiet? Mani tiešām izbrīna visi šie jautājumi! Vai tiešām MANAM viedoklim ir kāda nozīme? Vai tiešām nav nekā jēdzīgāka, ar ko piepildīt informatīvo telpu, kā ražot dažādus viedokļus?
Šonedēļ saknē tika apcirsta dažu galvaspilsētas švītu pašpārliecinātības radītā shēma, kā viņiem lepni «iejāt» XIII Saeimā uz naivo reģionālo politiķu kamiešiem. Dažādu partiju apvienošanās uz vēlēšanām, kas vēl nesen tika sludināta kā garantētās veiksmes formula nākamā gada vēlēšanās, pašu politiķu acīs sāk izskatīties pēc arvien šaubīgāka pasākuma.
Jautājums par darbaspēka ievešanu Latvijā vairs nav tikai diskusiju vērta problēma, bet tā jau ir iestājusies robežstāvoklī, kad daudziem uzņēmējiem vienkārši fiziski ir kaut kas jādara, bet nav, kur tos darbiniekus ņemt. Protams, nozaru klāsts, kurās trūkst speciālistu, ir diezgan plašs: būvniecība, zivju pārstāde, arī IKT (informācijas un komunikāciju tehnoloģiju) sektors ar savu specifiku... Nupat pabeidzām aptauju Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedru vidū, jautājot tieši, kāda ir šī problēma, un iezīmējot arī kādus potenciālos risinājumus. Jautājām saviem biedriem, vai viņi redz problēmas risinājumu, piemēram, piesaistot ārvalstu studentus, varbūt arī ārvalstu darbaspēku. Un šobrīd lielākais vairums aptaujāto, apmēram 90% mūsu biedru, to patiešām uzskata par problēmu un iestājas par konkrētu risinājumu pieņemšanu.
Šonedēļ četru dzīvē daudz pieredzējušu vīru starpā redakcijā izraisījās diskusija par to, kādam nolūkam galu galā kalpo skaidras naudas iemaksas automāti. Tādā tautas apziņas līmenī atradām divarpus nepieciešamības banknotes bāzt naudas pieņemšanas caurumā: to dara tirgū savu preci bez kases aparātiem pārdevušie un skaidrā naudā kukuļus vai aploksnēs algas saņēmušie. Pirmajā gadījumā tas ir loģisks un likumīgs pasākums, abos otrajos — savdabīga skaidras naudas darījumu atmazgāšana.
Svētki katrā pilsētā, novadā, darba kolektīvā, ģimenē ienāk atšķirīgi. Un šajā izteikti mirdzošajā laikā, kad vairāk vai mazāk visus pārņēmis dāvanu drudzis, daudzi no mums, aizdedzot Adventes sveci, atrod arī mirkļus tikai sev, lai atcerētos aizejošajā gadā piedzīvoto, pārdzīvoto, pārdomātu un iecerētu nākamo gadu.
Kā liecina oficiālā statistika, Latvija pēdējo mēnešu laikā ir kļuvusi par aizvien populārāku darba meklētāju mērķi. Galvenokārt mūsu valsti ir iecienījuši viesstrādnieki no Ukrainas, taču mūsu pašu tautieši mājup nesteidzas.
Katru gadu decembrī sanāk tērēties vairāk, nekā parasts. Svētku laikā bez dāvanām un tērēšanās neiztikt. Taču šomēnes daudziem radušies neplānoti izdevumi, un par to redakcijā sūdzas mūsu lasītāji, kuri nav vēlējušies svētku priekiem taupīt tieši uz medikamentu iegādes rēķina, bet tā pašlaik notiek, jo aptiekā tēriņi sanākuši stipri lielāki, nekā paredzēts.
Varbūt ne gluži veiksmīgs katram Latvijas iedzīvotājam atsevišķi, bet valstij kopumā, it sevišķi pašreizējai valdībai, aiziet pietiekami normāls, uz attīstību vismaz tendēts gads. Pēc saspringtā darba budžeta sagatavošanā un cauri dabūšanā Saeimā ministriem nu jau reāli būtu jārosās, kā un ko darīt vēl labāk, lai ekonomiskā izaugsme turpinātos un nākamais valsts budžets jau būtu bez deficīta. Taču tā vietā, lai viņi ierēdņus un arī uzņēmējus mudinātu ar atrotītām piedurknēm ķerties pie reāliem darbiem, mēs jau tiekam brīdināti, ka atnākošais var būt kārtējais nogaidīšanas, ja ne pat reformu bremzēšanas gads. Ministru prezidents Māris Kučinskis šajā sakarā nesen izteicies ļoti tieši: «Nākamajā gadā normālam darbam traucēklis numur viens ir vēlēšanas, jo partiju cilvēki aicina atturēties no straujām kustībām, kas varētu mest ēnu, kļūst piesardzīgāki un populistiskāki.»
Kuram gan patīk, ka uz viņu bļauj? Vēl netīkamāk ir sadzirdēt uzbļāvienus klusajā pārdomu laikā, kad gaidām Ziemassvētkus. Taču atliek vien pievakarē ieslēgt televizoru, lai gandrīz vai visos kanālos sadzirdētu skaļus saukļus: «Nenokavē! Pērc! Tikai un vienīgi pie mums! Atlaides pat atlaidēm!» Nezinu, vai tie ir reklāmas ietekmes pētnieku kaut kādi jaunākie ieteikumi, bet tā vien šķiet, ka šī gada nogalē lielāku peļņu cer iegūt tie, kuri citus pārkliegs skaļāk. Ja kāds domā, ka ar skaļumu vien vēl ir par maz, var bļāvēju ieģērbt Ziemassvētku vecīša tērpā un likt viņam nedabīgi locīties televīzijas ekrānā. Turklāt dažā televīzijas kanālā, lai kādu nopietnu raidījumu paskatītos, pie tā nemaz nevar piekļūt: īpaši ir ieprogrammēts, ka vispirms pacietīgi jānoskatās bļaustīšanās.
Viena no simboliskām veltēm, ko Somija sev dāvā apaļajā jubilejā, ir Veines Linnes leģendārā romāna Nezināmais kareivis jau trešā ekranizācija. Jācer, ka atšķirībā no abām priekštecēm tai atradīsies vieta mūsu kinoteātros vai vismaz Latvijas Televīzijā.
Otrdienas vakarā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) mītnē Lozannā pieņemtais lēmums Krievijas sakarā ir ļoti būtisks olimpiskajai kustībai. Krievijas pilsoņi ziemas spēlēs Dienvidkorejā pēc diviem mēnešiem varēs startēt tikai zem Olimpiskā karoga kā Olimpiskie sportisti no Krievijas un uzvaras gadījumā, skanot olimpiskajai himnai, nevis PSRS himnai ar federalizētiem vārdiem, nevarēs redzēt mastā Krievijas Federācijas standartu. Un startēt Phjončhanā varēs tikai tie Krievijas sportisti, kuri būs kristāltīri skrupulozās dopinga provēs un kuri nebūs bijuši Soču dopinga grēkāžu sarakstos, tikai SOK noteiks to personālu, kas varēs palīdzēt Krievijas sportistiem. Vēl bariņš ietekmīgu Krievijas sporta funkcionāru izmesti no SOK amatiem, viņiem uz mūžu liegta dalība olimpiskajā kustībā.
Valsts svētku dienās gadījās satikt kādreizējo valmierieti, kas tagad mīt Smiltenē, kur iztikšanu pelna, lielveikalā griežot gaļu. Kad bijām apsprieduši, kāpēc pazūd miljoni, bet cietumā par to neviens nesēž, kolorītais vīrs, kas krietnus gadu strēķus pastrādājis arī ārzemēs un kam pēc vārda kabatā nekad nav bijis jāmeklē, situāciju valstī skaidroja īsi un kodolīgi — tāpēc, ka Latvijā jau kopš neatkarības atjaunošanas augstākās aprindas strikti ievērojušas principu maksā mazāk, dzīvo labāk.