Esam taču dzirdējuši un vaļā mutēm klausījušies brīnumus par apskaužamu pārticību sasniegušām zemēm, ka tur valsts dažnedažādi atbalsta cilvēkus, lai tikai, lūdzu, lūdzu, viņi dzīvotu valsts tālākajos reģionos un nodarbotos ar lauksaimniecību vai lopkopību.
Latvijas politiskajās aprindās nebeidz virmot diskusijas par iespējamajām salīdzinoši drīzām (lasiet – kādā nenoteiktā brīdī pēc politiskās sezonas atsākšanās) pārmaiņām valdošās koalīcijas sastāvā.
Divvietīgajā palātā Mildiņu ieveda vēlā pēcpusdienā. Sirmajai kundzītei pāri deviņdesmit.
Iepriekšējā nedēļā viena no Nacionālās apvienības līderēm Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece kādā televīzijas intervijā, komentējot Evikas Siliņas (JV) vadītās valdības darbu 2025. gada budžeta sagatavošanā, izteicās, ka šajā ziņā «valdība rīcības komismā pārspēj pati sevi».
Reizē ar viņu – tomēr aizdabūtu uz Briseli – nu atviegloti uzelpo visa kaimiņvalsts. Tai valdības vīzdegunīgā «bargā kundze» jau bija kā akmens kaklā.
Mazās aptiekas: jaunais zāļu uzcenojuma modelis nozarē izraisīs vispārēju haosu – lauku aptiekas tiks slēgtas un būtiski samazināsies zāļu pieejamība reģionos.
Tuvojas Valmieras pilsētas svētki, kas pats par sevi ir jauks notikums.
Lai arī vasara Latvijā ir politisko brīvdienu laiks, tas nenozīmē, ka politiskā dzīve būtu apstājusies.
Latvijas daba ir mūsu bagātība, kas cauri gadsimtiem veidojusi mūs par zemi, kurā dzīvojam šodien. Mūsu senči, prasmīgi izmantojot dabas resursus, ir uzkrājuši kapitālu un radījuši pievienoto vērtību, būvējot Latviju par labklājības valsti.
Pēc Jāņiem un Pēteriem, kad īsākajās naktīs puiši tradicionāli nolūko līgavas, kuras atsaucīgi piekrīt paparžu ziedu meklējumiem, var uzskatīt, ka šovasar Latvijā Lielā diena ir atnākusi arī tiem mīlēt un kopā dzīvot gribošajiem, kuri par partneriem izraugās viena dzimuma cilvēkus.
Kamēr Briselē kungi un dāmas zaļās brillēs prāto, ar kuru gadu aizliegt Eiropas Savienībā pārdot automobiļus ar benzīna un dīzeļa motoriem, tikmēr mums Latvijā lielai daļai palietotu spēkratu īpašnieku pavisam citas problēmas.
Latvijā ir vairāk nekā 369 tūkstoši labklājības politikas statistikā «neredzamu» cilvēku* – viņi pastāvīgi cīnās par izdzīvošanu, taču, atšķirībā no bezdarbniekiem, formāli «nekvalificējas» sociālā atbalsta saņemšanai.
Arvien nākas saņemt zvanus, kuros telefoniski piedāvā iegādāties kādas preces par it kā izdevīgām cenām.
Pieaugošs pieprasījums pēc kvalificētiem un motivētiem darbiniekiem, kā arī izmaiņas darba samaksas regulējumā Eiropas līmenī daudziem darba devējiem liek pārskatīt atalgojuma politiku, panākot, ka tiek izskausta dzimumu un cita veida diskriminācija, kā arī atalgojuma sistēma ir caurspīdīga un taisnīga.
Neilgi pirms Līgo svētkiem notikušajā Saeimas pavasara sesijas noslēguma sēdē īsu uzrunu teica arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Jūnijs ir laiks, kad vasara tā pa īstam ieskrienas, kad ne tikai viss zied un smaržo (iespējams, neatbilstoši kādām Eiropas birokrātu izdomātām normām, taču tik dabīgi un skurbinoši), bet saulītē iznāk arī simti un pat tūkstoši amatnieku un pārtikas mājražotāju ar savu produkciju.
Ziedoši reibinošais saulgriežu laiks atkal ir atnācis, solot mums, pilsētas sprukstiņiem, bezrūpīgu un pat viegli dīku vasaras ikdienu.
Kopš pavasara maznodrošinātām un trūcīgām personām pieejama Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atbalsta programma bīstamā azbesta šīfera nodošanai.
Tas ir noticis – vakar bijām Vasaras saulgriežu augstākajā punktā, kad diena bija garāka par nakti.
Pēdējo dienu galvenais notikums Latvijā, protams, ir apkārt dzelzceļa Rail Baltica būvniecībai saceltā ažiotāža, kas zināmā mērā spējusi aizēnot pat pie durvīm klauvējošos Līgo svētkus.