Viedokļi

Pēdējā laikā diezgan bieži vairāku novadu vadītājus dzird runājam par peldbaseinu nepieciešamību savu novadu centros. Daļa sabiedrības gan uz to skatās ar bažām. Lielākoties daudzi piebalso visgudriem ekonomistiem un ierēdņiem, kuri veikli žonglē ar cipariem excel tabulās, vienlaikus ērti iekārtojušies augstos Rīgas krēslos: kādi baseini, vai jūs galvu saspieduši? Tādām izklaidēm naudas mums nav. Sabiedrība tikai pamāj ar galvu: nu jā, naudas nepietiek skolotāju algām, kur nu vēl peldbaseiniem. Šādi un līdzīgi tiek pieklusinātas daudzas šādas ieceres.

Nupat sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv sākās parakstu vākšana par atbalstu iecerei pieņemt likuma normas, kas paredzētu 5% darba vietu publiskajā sektorā rezervēt personām ar invaliditāti.

Ir izšķiroši svarīgi, lai valsts ikvienam bērnam radītu augšanai un attīstībai vislabākos apstākļus, aktīvi, krīzes situācijas apsteidzoši, iesaistoties un palīdzot tām ģimenēm, kam šāda palīdzība nepieciešama bērna audzināšanā.

Viņnedēļ pabiju Valmiermuižas parkā, kur starptautiska pārrobežu projekta Dārza pērles ietvaros ierīkots jauns kājceliņš apmeklētājiem, arī ar glītām koka sētiņām - barjerām norobežotas vairākas vietas pa parka perimetru, pa kurām zālienā bija paraduši kāpt un tikai pa sev tīkamām trajektorijām parku šķērsot tie mūsu līdzcilvēki, kuriem primārais dzīvē šķiet savulaik skolā mācītais, ka īsākais attālums starp diviem punktiem ir taisne... Visu pārējo varbūt no skolas gadiem aizmirsuši, taču vēlme visur slāt pa taisnāko ceļu palikusi!

Trešdien koalīcijas deputāti tik saldi slavēja Egilu Levitu, ka radās bažas iedzīvoties cukurslimībā no viņu ilgākas klausīšanās. Baidos, ka ātri vien no šīm pašām mutēm – sākumā pa kaktiem, vēlāk no tribīnēm – pār viņu gāzīsies žults, dusmas un nievas.

1. jūnijā visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, un tās aizsākumi meklējami gandrīz 100 gadu tālā pagātnē, kad vecajā Eiropā sāka diskutēt par bērnu labklājību. Tas bija 1925. gads, kad pasaules mēroga konference notika Ženēvā. Simt gadu laikā mainījušās vērtības, paaudze minusi uz papēžiem jaunai paaudzei. Pārdzīvots kara laiks un pēckara gadi. Joprojām ir zemes, kultūras un tautas, kur bērns nebūt nav vislielākā cilvēces vērtība, bet ir valstis, kur apgalvos pretējo. Arī Latvijā, ja jāmin svarīgākais cilvēka dzīvē, tad joprojām dominē ģimene. Ja valstiski tiek taujāts par prioritātēm, tad atkal tas ir cilvēks un bērns kā mūsu nākotne.

Šoreiz viņu – atšķirībā no iepriekšējās Valsts prezidenta vēlēšanu reizes, kad vairāk balsu finišā izrādījās Raimondam Vējonim – neviens neuzmeta. Domājot katram par savu politisko dzīvību, 13. Saeimas deputātiem to bija riskanti darīt, jo pirmo reizi Latvijas Republikas vēsturē Valsts prezidents tika ievēlēts atklātā balsojumā. Jaunievēlētā valsts pirmā persona – Egils Levits, pēc kārtas desmitais Valsts prezidents – pat pārsniedza cerēto balsu skaitu par veselām 10. Jo iepriekš par viņu stāvēt bija solījusies vien Saeimas valdošā koalīcija, sarēķinot uzvarai nepieciešamo 51 balsi. Vakar Egils Levits no 95 balsotājiem, kuri bija urnā iemetuši 93 derīgus biļetenus (fui diviem pazīstamiem zaļzemniekiem, kuri savējos bija nederīgus pataisījuši!), saņēma 61 balsi PAR un 32 PRET, tālu apsteidzot abus konkurentus – nosacīti neatkarīgo kandidātu Didzi Šmitu (24-69) un zaļzemnieku virzīto Juri Jansonu (8-85).

Aizvadītās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas prognozējami nebija augsti apmeklētas (balsoja tikai nepilna trešdaļa vēlētāju), kā arī noslēdzās ar samērā prognozējamu rezultātu – pa diviem mandātiem ieguva «Jaunā Vienotība» (JV), «Saskaņa» un Nacionālā apvienība, bet pa vienam mandātam – Attīstībai/Par! un Latvijas krievu savienība.

Valmieras mērs Jānis Baiks ir vīrs ar Latvijas Universitātē studijās iegūtu bakalaura grādu biznesa vadībā, šķiet, viņam lietu kārtība šajā pasaulē ir gana skaidra, tāpēc bieži nopietnās prezentācijās dzirdēta mūsu pašvaldības vadītāja atkārtotā aksioma – ja Valmierā būs labi biznesam, tad mums naudas pietiks visam. Zelta vārdi, zem kuriem esmu gatavs parakstīties! Tāpēc arī nesen Liesmas vāka lapā, aprakstot 22. Vidzemes Uzņēmēju dienas, virsrakstā liku citātu no Jāņa Baika teiktā: «Valmiera ļoti mīl biznesu.»

Ko dos administratīvi teritoriālā reforma – to vispirms vajadzētu prasīt valdībai, jo līdz šim publiskajā telpā ir tikai liets ūdens un teikti bezpersoniski vārdi bez satura. Būs labāk, būs citādāk, būs labāki pakalpojumi un tā tālāk... Es nezinu nevienu pašvaldību Latvijā, kura nepildītu savas tai valsts deleģētās funkcijas! Tiešās un atvasinātās. Tā ka tas blefs par to, ka pašvaldības nepilda savas funkcijas un ir par mazām, ir vienkārši tukša muldēšana.

Kā jau gadiem dižās un mazāka mēroga vēlēšanās esam radināti, arī pirms Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām Latvijā lielākā daļa deputātu kandidātu no 16 partijām vēlētājiem līdzšinējo septiņu pasaules brīnumu vietā solīja Eiropā sliet augšā, veidot, stiprināt arī astoto vai pat devīto brīnumu. It kā paši bija piemirsuši, ka ES valstu 751 deputāta lielajā barā mūsējiem pat nav ļauts būt vairāk par astoņiem. Tik un tā pratīšot, mācēšot citus parlamentā iekļuvušos (dažuprāt ne pārāk gudros) deputātus pārliecināt, ar latviešiem vien zināmiem buramvārdiem tā apvārdot, ka vismaz piecus gadus (līdz nākamajām vēlēšanām) uz Latviju nu plūdīs tādas pašas dažādu fondu un finansējumu plūsmas kā Vācijai, Francijai vai Nīderlandei... (Pēc viena tāda Valmierā notikušā daudzsolīšanas pasākuma, EP jau pasēdējušo deputātu mudināts, es pat lielāku naudas maku nopirku, sak, kaut kur taču tā vairāk šurp plūstošā nauda būs jāglabā!)

Latvijas vēlētāji no piedāvātā kandidātu skaita atkal izlasīja – kā gardās rozīnes no glīzdaina kliņģera – tos dažus cilvēkus, kuri šķita vispiemērotākie savu atbalstītāju interešu īstenošanai ES «lielajā» politikā.  Turklāt Valda Dombrovska savāktais plusu skaits (88959; Sandrai Kalnietei – 60338; viņa oponentam Robertam Zīlem – 54883) padara lieku strīdu, kuram pienākas eirokomisāra portfelis. Cerams, arī paši koalīcijas partneri to saprot.

Valmierā, kā zināms, mīl biznesu, un ne velti gadskārtējās uzņēmēju dienās te spieto Latvijas politikas smagsvari, lai vietējos sasniegumus prezentētu kā savu veiksmes stāstu, tā teikt, turpiniet balsot par mums, un arī turpmāk jums viss būs – biznesa ērglis varēs celties vēl lielākos augstumos. Tā nu pilsētas malu malās notiek varena saimnieciskā rosība – top jaunais Jāņa Daliņa stadions un vieglatlētikas manēža, tikpat kā gatava jau BMX trase, kurā šovasar jānotiek Eiropas čempionātam, cauri Putriņu mežam tiek būvēta autostrāde kravas transportam, un beidzot sākta Kauguru ielas posma pārbūve – nu, vai nedzīvojam zaļi, kā teikts Valmieras jaunajā identitātē?

Jo mērogos lielāka, svarīgāka un sarežģītāka ir mūsu politiskā izšķiršanās, jo diemžēl pliekanāka ir ne tikai Latvijas balsotāju attieksme, bet arī mandātos it kā vitāli ieinteresēto partiju azarts.

Zemkopības ministrijas mājaslapā pašlaik aktuāla ir aptauja par to, kurš no nākotnes Kopējās lauksaimniecības politikas vides un klimata mērķiem jums liekas svarīgākais. Tā kā aptauja ir tikai nesen iesākta, tad pagaidām atbildes iesūtījis samērā neliels respondentu skaits, taču arī tas jau itin uzskatāmi parāda prioritāšu tendences. Pagaidām vairums aptaujas dalībnieku uzskata, ka saimniecībām laukos jāstrādā tā, lai saglabātu gan bioloģisko daudzveidību, gan arī tīkamu ainavu. Prieks par šādu nostāju!

Ja kādreiz, izejot no kino, teātra vai kultūras nama zāles, mēs nobalsojam ar kājām tāpēc, ka par dārgu cenu nopirkts pasākums kā kaķis maisā un negribas, ka plusā iztērētai naudai būs vēl nevajadzīgi iztērēts laiks, tad pustukša zāle profesionāļiem varētu vēstīt, ka radošas kvalitātes jautājums arī pie mazākas auditorijas un ārpus metropolēm ir svarīgs.

Nenoliedzami, viena no sarežģītākajām jomām Satiksmes ministrijas pārziņā ir pasažieru pārvadājumi. Tos organizēt valsts struktūrām allaž nav bijis vienkārši, jau ne pirmo gadu pasažieru pārvadātāji – auto transporta uzņēmumi ir spiesti savā ziņā kreditēt pakalpojuma pasūtītājus, lai pēc tam kaut kad saņemtu atpakaļ jau apēsto naudu. Šis bizness ir skarbs, tāpēc Latvijā no aprites sen pazuduši sīkie pārvadātāji, palikušas vien nosacīti lielākas zivis.

Ilggadēja pieredze, politikas notikumus vērtējot un prognozējot, liek man ciešāk (bet ne izmisīgi!) turēties pie SKDS veikto aptauju rezultātiem. Tāpat arī šī pētniecības centra vadītāja Arņa Kaktiņa lādzīgums un viņa privāto simpātiju neaizmiglotais skats uz latvju politikas ķēķi. Taču vienai otrai partijai, kuru izredzes uz eiromandātiem noliedz SKDS publicēti skaitļi, noteikti daudz tīkamākas ir citu sociologu veiktās aptaujas, kas tomēr cerības saglabā.

13. maijā Lietuvā vienlaikus ar valsts prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu notika arī referendums par dubultpilsonības piešķiršanas iespēju paplašināšanu. Kaut arī ieceres atbalstītāju skaits izrādījās nepietiekams, lai veiktu grozījumus valsts pamatlikumā, tā ir viela pārdomām, tajā skaitā arī Latvijas politiķiem.

Bērni vislabāk apgūst jaunas lietas, ja metodes tiek dažādotas, stāsta Rūjienas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā NELDA JAUNZEME. Viņa norāda, ka skolotāji mūsdienās nereti ir kā pēdējais bastions, kam jāspēj tikt galā ar daudzām lietām – ikdienā vispirms jārisina skolēnu emocionālie un savstarpējo attiecību jautājumi, pat sociālās problēmas, lai varētu nonākt līdz zināšanu apguvei. Tomēr šie izaicinājumi vienlaikus ir arī profesijas priekšrocības, jo skolotāja darbā nav divu vienādu dienu – no vilšanās par kādu neizdošanos līdz gandarījumam par paveikto laiks dažkārt mērāms ne stundās, bet minūtēs.