Mūsu valsts ieiet savā otrajā gadsimtā – ļoti ticams, ka tas būs nesalīdzināmi mierīgāks, raženāks un cilvēciskāks nekā tagad aizvadāmais. Pārāk vēsturiski vētraina, likteņa līkločiem bagāta, ar aklām cerībām un rūgtu vilšanos piesātināta, asinīm un asarām slacīta bija šī simtgade, un tāpēc mums ir neiespējami uz to atskatīties tikai ar viegli smeldzīgu nostalģiju.
Ir tāda sirreāla sajūta. It kā ierasta novembra ceturtdiena, un skaidri zināms, ka tieši pēc nedēļas būs tāda pati ceturtā nedēļas diena. Tomēr šī nedēļa, arī šīs dienas laikam tādas īpašas. Jo pēdējās kādā laika nogrieznī, ko mēs lepni varam saukt par savas valsts pastāvēšanas laiku. Par pirmajiem simt gadiem. Jau 19. novembra rīts atnāks Latvijai otrajā gadu simtenī. Tātad – pavisam citāds.
Šā gada 18. novembrī Latvija pievienosies Eiropas valstīm – simtgadniecēm. Pirms simt gadiem Latvijas politiķi spēja vienoties un proklamēt neatkarīgu, demokrātisku valsti, kurā ietilpa visi vēsturiski etnogrāfiskie novadi, to skaitā Latgale, kura ilgstoši bija atradusies Vitebskas guberņā.
Aizvadītajā nedēļā Valmierā notika forums «Brīvības forums. Valmiera. Latvija. Šodien un rīt». Tajā viedokli par brīvības nozīmi un tās dažādajām izpausmēm pauda vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki. Par brīvību kā garīgu vērtību runāja skolotāja un dzejniece DAINA SIRMĀ.
«Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,» teicis Imants Ziedonis. Pie Ziedoņa rakstītā jau reizi no reizes latvieši atgriežas, kad domai vajag atbalsta punktu, lai savu pārliecību vērstu plašumā. Gluži kā taka pāraug ceļā, ja kāds to sāk iemīt. Soli pa solim, no domas uz domu, sevi stiprinot pārliecībā.
Šīs nedēļas nogalē beidzot pienāks ilgi gaidītā oficiālā Latvijas valsts pastāvēšanas simtgade. Galvenais šajā gadījumā gan ir ne tik daudz svētku salūti, koncerti un runas, cik Latvijas valstiskuma apzināšanās un nepieciešamība ikvienam kaut nedaudz padomāt par savu valsti, tās pagātni un nākotni. Valsts simt pastāvēšanas gadi tomēr ir pietiekami ilgs laiks un sava veida atskaites punkts, lai katrs klusībā pats sev atbildētu uz dažiem jautājumiem.
Autoceļi arī Latvijas otrajā simtgadē nebūs nekāda valdības prioritāte! Tā sacīt – domājiet par bezceļa auto iegādi, mīļie Latvijas ļaudis! Šāds secinājums diemžēl rodas, iepazīstoties ar jaunās valdības veidotāju nosauktajām prioritātēm, starp kurām nav autoceļu.
To, ka ģimenes braucamrīkam nepieciešams jauns akumulators, sapratu jau pirms vismaz pāris sezonām, tomēr allaž apmaiņas operācija tika atlikta, jo, piespraužot pāris reizes pa ziemu lādētāju, vāģītis atkal bija piestartējams, un tad jau arī siltais periods – pavasaris un vasara – bija klāt. Taču šoruden pēc pirmajiem mīnusiem, kad starteris kādurīt raidīja tikai nodevīgus klikšķus, un, neraugoties uz ieilgušo siltuma periodu, arī pēc kārtējās veiksmīgās uzlādes mans lēmums bija ciets un negrozāms – beidzot jāgādā jauns akumulators!
Pašlaik vēja elektrostacijas uzstādīto jaudu ziņā Eiropā zaudē tikai gāzes elektrostacijām. Gan hidroenerģija, gan atomenerģija paliek vēja enerģijas ēnā, nemaz nerunājot par savā ziņā jau arhaiskajām ogļu elektrostacijām. Eiropā neapstrīdamās vējinieku līderpozīcijās pērnā gada beigās bija Vācija – šajā valstī vēja parku kopējā jauda jau pāri 56 tūkstošiem megavatu. Virs 23 tūkstošiem megavatu elektroenerģijas vēja stacijās gatava ražot Spānija, virs 10 tūkstošiem vēl divas valstis – Lielbritānija (gandrīz 19 tūkstoši megavatu) un Francija (gandrīz 14 tūkstoši megavatu).
Aizvadītajā nedēļā Valmierā notika forums «Brīvības forums. Valmiera. Latvija. Šodien un rīt». Tajā viedokli par brīvības nozīmi un tās dažādajām izpausmēm pauda vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki. Par brīvību kā iespēju un prasmi sadarboties runāja uzņēmēja BAIBA RUBESA.
Iepriekšējā nedēļā aprunājos ar jauniešiem, kas iesaistījušies dažādās aktivitātēs visa gada garumā un piedalījušies akcijā «Manas 100 brīvprātīgā darba stundas», un man radās pārdomas. Brīnišķīga dāvana pašu valstij tik nozīmīgā jubilejā.
Pirmajā XIII Saeimas sēdē Valsts prezidents ātri vien dabūja uzzināt dažu jaunievēlēto deputātu viedokli par viņa izteikto mudinājumu savā darbā būt visas tautas priekšstāvjiem, ne tikai pašu partijas un tās vēlētāju interešu īstenotājiem. Īsi un kodolīgi tas skanētu: «Ej, Raimi, dziļi dillēs ar cēlām pamācībām – mums nu spēks rokās: kā gribēsim, tā arī izdarīsimies!»
Bieži, stāvot veikalā pie kases, var dzirdēt patērētāju joku, kāpēc veidojas rinda: «Man to karšu tik daudz, ka nevaru atrast jūsējo.» Bet šoreiz stāsts būs nevis par tirdzniecības vietu klientu kartēm, bet par trim dokumentiem, kas katrs pilda savu funkciju – Latvijas pilsoņa pase, personas apliecība jeb ID karte un autovadītāja apliecība. Mulsinoši, ka tikai ar ID karti nevar novēlēt, savukārt ar vadītāja apliecību oficiāli nevari apliecināt savu identitāti, bet pase ir liela vērtība un valsts īpašums, ko nedrīkst pazaudēt.
To, ka pēc priekšvēlēšanu cīniņiem un pēcvēlēšanu nerimstošajiem strīdiņiem valstī dzīve atkal sāk ieiet kaut cik normālā ritumā, pierādīja 13. Saeimas pirmā sēde otrdien. Tajā, it kā nemaz nedzirdējuši politisko norišu vērotāju iepriekšējās prognozes, ka tik sadrumstalota Saeima, kurā nevienai no septiņām partijām nav izteikta skaitliskā pārsvara un gandrīz vai ne par ko nevarēšot vienoties, deputāti pat pārsteidzoši raiti, bez neviena atkārtota balsojuma ievēlēja Saeimas prezidiju. Var jau būt, ka šādu raitumu būtiski ietekmēja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa deputātiem ieteiktais novēlējums atbildīgi ievēlēt Saeimas priekšsēdētāju un prezidiju, lai tas «nebūtu pagaidu risinājums un neradītu šaubas par jaunās Saeimas lemtspēju», kā arī aicinājums neizteikt tādus attaisnojumus kā «koalīcija tā izlēma», «es nebiju klāt», «tas ir partijas lēmums».
Lai arī šis virsraksts ir gana locīts dažādu problēmu apskatos, šīs manis aprakstītās aplamības būtībai tas piestāv vislabāk, nekādu zemtekstu – tīri par medaļām, šoreiz par tām, kuras mēs saņemam par kādu uzvaru sporta sacensībās.
Interesantas apstākļu sakritības dēļ vakar – dienā, kad uz pirmo sēdi pulcējās jaunā sasaukuma, 13. Saeima, apritēja tieši tūkstotis dienu kopš joprojām pie varas esošās Māra Kučinska (ZZS) valdības izveidošanas. Valdība sāka strādāt 2016. gada 11. februārī, bet šobrīd turpina darbu pagaidu režīmā.
Tieši tā vakar, vadot pēdējo Latvijas valdības sēdi 12. Saeimas sasaukuma laikā, par mūsu valsts izpildvaras šodien jau pavisam apaļu darba periodu izteicās, manuprāt, viens no sakarīgākajiem Ministru prezidentiem atjaunotās Latvijas Republikas laikā Māris Kučinskis. 1000 dienas izturēt un palikt kājās – tā patiešām nav joka lieta, zinot mūsu valsts ekonomikas un politikas tik nesaraujamo nabas saiti. Tajā partiju sponsoru alias politisko leļļu īsteno vadītāju merkantili savtīgās intereses visai reti sakrīt ar sabiedrības vairuma un tātad arī valsts īstajām vajadzībām.
Speciālisti, kas analizē nevalstisko organizāciju darbu, kas vērtē, kā dažādiem labdarības projektiem izdodas vai neizdodas piesaistīt sabiedrības ziedotus līdzekļus, min vispārēju atziņu, ka Latvijas cilvēki ir vienkārši labi, tāpēc atsaucas uz visiem palīgā saucieniem, kad lūdz ziedot līdzcilvēku, īpaši bērnu, veselības un dzīvības glābšanai, kad lūdz atbalstīt krīzē un trūkumā nonākušos, kad izskanējis mudinājums palīdzēt veciem cilvēkiem vai dzīvniekiem, kas pazaudējuši gādīgus saimniekus un mājas.
Jaunās Saeimas pirmajā sēdē, kas notiks otrdien, vispirms ir jāizpilda pavisam elementārs politiskais «vingrinājums» – šīs institūcijas prezidija ievēlēšana. Topošajam likumdevēju korpusam – numurētam ar māņticīgi nelāgo skaitli – pat šāds darbiņš ir kļuvis par lielu pārbaudījumu, riskējot nodeldēt jau tā pavisam trauslo tautas respektu pret Jēkabielas augsto namu.
Valmiera pošas valsts svētkiem. Latvijas simtgadi Vidzemes lielākā un rūpnieciski varenākā pilsēta sagaida ar daudziem veiksmīgi realizētiem projektiem. Tie nav ātrumā sasteigti pēdējā pusgada laikā, bet tapuši plānveidīgi vismaz pēdējos desmit gados, ja ne vēl garākā laika posmā.