Viesis

Brīvība ir iespēja un vērtība. Brīvība ir tad, kad domas, sarunas un cilvēki ir brīvi un visi ceļi ir vaļā. Rīt atzīmējam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu.

Mans sarunas biedrs arī patlaban bieži redzams Valmierā, taču ikdienā rosās savā dzimtajā pusē – ne gluži pašā Smiltenē, bet pavisam netālu Plāņu pagastā Lejas Ruķos, kas pēc reģionālās reformas ir mūsu Valmieras novadā. Viņa ikdiena darbiem pārpilna, taču JĀNIS SILIŅŠ atradis brīvu pēcpusdienas stundu Liesmai.

«AIVARS ŠMAUKSTELIS ir latviešu spēkavīrs. Piedalījies 69 starptautiskajās spēkavīru sacensībās, uzvarot 25 no tām, kas viņu padara par piekto titulētāko spēkavīru vēsturē aiz Žydrūnas Savickas, Mariusz Pudzianowski, Hafþór Júlíus Björnsson un Braian Shaw,» teikts Vikipēdijas angļu versijā.

Valmieras muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītājai ARTAI ROZĪTEI, līdzīgi kā daudziem kultūras darbiniekiem, nav strikta darbalaika.

Viņš savos gandrīz 25 gados ir Latvijas Sieviešu basketbola līgas otrās divīzijas šīs sezonas sudraba komandas galvenais treneris.

«Nav gleznas, kuru kāds liks pie sienas, nav muzikālā gabala, ko vēlreiz varēs kāds nospēlēt, nav grāmatas, ko varēs pārlasīt, bet ir vien tā brīža sajūta, ko varbūt izraisi publikā.

Viens otrs kora «Imanta» dziedātājs, uzzinājis, ka būt mūsu avīzes viesim esmu aicinājusi diriģenti Mariku Rolmani, apšaubīja, vai tas esot īstais formāts, jo drīzāk gan vajadzējis rakstīt par viņu grāmatu.

Februārī ikgadējā sporta godināšanas pasākumā Valmieras novada sporta laureāts viņš saņēma balvu Mūža ieguldījums sportā. Apzīmējums, manuprāt, maldinošs, jo Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas komandas menedžeris OJĀRS MELDERIS ir vīrs labākajos gados, kurš vēl ilgi dos savu pienesumu Valmieras basketbolam.

Valmieriete LĪGA SAU­KANTE ir profesionāla dejotāja, deju skolotāja, horeogrāfe un arī pasākumu organizatore. Viņai tuva ir tieši Dienvidindijas klasiskā deja Bharata Natyam. Indiešu dejas – tas ir eksotiski, un nav tik bieži par tām dzirdēts Latvijā, tāpēc aicināju Līgu uz sarunu. 

Tveru laimīgu gadījumu un sarunāju stundu garu tikšanos ar valmierieti GUNDARU RUTKI, vēl nezinot, ka stunda aizlidos pārāk ātri un nepietiks laika uzzināt sīkāk par viņa piedzīvojumiem, ciemojoties pie brāļa Čikāgā, ne arī to, kā paspēja Amerikā latviešu-krievu hokeja līgas spēlē iesist vārtus Šuras vietā, ne par biedrošanos ar Latvijas hokeja izlases spēlētājiem.

Marija jeb Gerda, jo tāds ir viņas segvārds, ir viena no Ukrainas «Azov» vienības. Viena no varoņiem, kas aizstāvēja Mariupoli, nonākot aplenkumā «Azovstaļ» rūpnīcā un pēc tam gūstā. Karā viņa bija varone, gluži tāpat kā viņas biedri un komandieri. Pēc gūsta viņa nezināja, kā ir būt laimīgai, jo pēc bada, spīdzināšanas, sāpēm un draudiem bija zaudējusi spēju just. 

Tiekamies ar Aivaru kādā ielu krustojumā. Viņš minūti minūtē norunātajā laikā atbrauc ar savu taksi, un mēs vienojamies, cik laika varam atvēlēt sarunai. Laiks tomēr aizlido daudz ātrāk, nekā gribētos, un saruna ieilgst.

«Divus mēnešus režisors strādā, mēģina izrādi, es labprāt aizbraucu un apskatos, bet man tāds aktīvais darba posms ir desmit dienas līdz pirmizrādei,» saka gaismu mākslinieks NIKS CIPRUSS.

Iepriekš ar valmierieti EVELĪ JURKĀNI tikāmies, kad viņa tikko bija pārbraukusi mājup no Japānas, kur nokļuva, pateicoties Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmai, jo studē Austrumu-Rietumu starpkultūru sakarus. Interesantais stāsts par piedzīvojumiem Japānā beidzās ar to, ka tūlīt atkal jākrāmē čemodāni, lai dotos nākamajā izaicinājumā – uz Dienvidkoreju. Nu Evelī ir atgriezusies ar vēl aizraujošākiem stāstiem par tālo zemi, kuros arī mums interesanti un vērtīgi ieklausīties.

Kopš tālajiem deviņdesmitajiem Latvijas bobsleja izlasē, vai nu starp stūmējiem, vai pilotiem, allaž bijis kāds no mūspuses raženajiem čaļiem, bet nu jau otro sezonu Pasaules kausa posmi norisinās bez mūsējiem, jo par sportista karjeras beigām paziņojis arī pēdējo gadu līderis Oskars Ķibermanis.

Kad INESEI LĪCEI jautāju, ko pirmo vajadzētu ierakstīt viņas dzīves aprakstā, ja tāds tagad taptu, tad neminstinoties skan atbilde: «Mamma.» Godīgi, jo Inese ir četru bērnu mamma. Taču vēl Līčiem ir savs uzņēmums «Dzīve laukos».

Mēnesi ILVA LAKUČA strādā Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktores darbu. Kā viss tagad būs, viņa vēl cenšas sajust. Tā ir godīga atbilde, jo izvēle izdarīta, pieņemot izaicinājumu un uzņemoties milzīgu atbildību.

MAIJAS JOSTSONES uzvārdu Rūjienā un tās apkārtnē izrunā ne tik bieži, cik viņas vārdu. Pietiek, ja saka Maija, Maijiņa vai bibliotēkas Maija, jo citas tādas Maijas Rūjienā nav. Viņu pazīst gan skolas, gan bērnudārza bērni, viņu vecāki un vecvecāki, Rūjienas bibliotēkas lasītāji un arī pārējie.

Ikdienā viņa ir blakus pašiem mazākajiem. Ne tikai blakus, bet palīdzot viņiem augt un labi zinot, ka arī paši mazākie skaisti pieaug – dzied, dejo, kļūst par ģimnāzistiem, jo 20 gadus viņa strādā Vidzemes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Mirkli pirms Ziemassvētku brīnuma par pašu svarīgāko dzīvē saruna ar nodaļas virsmāsu INESI BĒRZIŅU.

Aktieris Aksels Aizkalns ir no tā kursa, kuru Valmieras teātrī joprojām sauc par jaunajiem. Teātrī saka, ja tagad modē būtu apzīmējums varoņlomu tēlotājs, tad Aksels tāds būtu. Četrās sezonās viņam tikušas vairākas šāda tipa lomas, un jaunajam aktierim tās uzticējuši jaudīgi režisori, kuru vārdi komentārus neprasa – Roga un Gruzdovs, Ķimele, Seņkovs, Mičule. Viņš sāka ar Raskoļņikovu pēc Dostojevska «731.solī» un tagad spēlē Jāzepu Raiņa «Jāzepā un viņa brāļos».