Viesis

Neražu stāstu vakarā «Muša laukos», kas februārī notika Valmiermuižā, daži drosmīgie pilnīgi svešiem cilvēkiem vaļsirdīgi klāstīja savas piedzīvotās likstas un ķibeles.

MĀRA MEĻĶE (dzimusi Tūteris) ir 1949. gadā izsūtītā. Tikai deviņu gadu vecumā viņa kopā ar mammu Gerdu un trīspadsmitgadīgo brāli Gunti no Mazsalacas Sniedzēnu kalna tika aizvesta uz Valmieras staciju, kur sākās ilgais un grūtais ceļš uz Sibīriju.

Dažādu skolu klasēs ir būts – gan lielās un gaišās, kas skatās plati atvērtām lielu logu acīm, gan mazākās un mājīgi draudzīgās.

«Vai ar auguma kustībām var izteikt vairāk nekā vārdiem?» jautāju Intai Balodei. «Var daudz, daudz vairāk,» viņa atbild. 

Ikdienā viņš, GAIDARS SOKOLOVS, vada akciju sabiedrības Akvedukts Valmieras klientu apkalpošanas centru, bet ārpus darba laika ir sporta spēļu pašā virpulī – Valmieras fanu kluba vadītājs, un tas vēl nebūt nav viss viņa ampluā...

Deju skolotājiem un kolektīvu vadītājiem jābūt ne tikai pozitīvi noskaņotiem, atsaucīgiem un sava lauciņa profesionāļiem, bet tieši viņi ir atbildīgi par to, lai radītu un noturētu bērnu un jauniešu interesi par deju.

Kāds paziņa, nevarēdams Edgaru sazvanīt, zvana viņa mammai un jautā, kur Edgars, ka neatbild. Mamma paskaidro īsi: «Edgars cietumā…» Paziņa šokā – kā tas varēja notikt!

Vidzemes Augstskola (ViA) rudenī atzīmēs 30 gadu jubileju. Un visus šos gadus tur ir strādājis un aizvien strādā lektors ILGVARS ĀBOLS.

Februārī biļetes uz Valmieras teātra izrādi visai ģimenei «Mazais cilvēks» ir izpārdotas, un tas nozīmē, ka skatītāju simti grib redzēt Maksīti Pihelšteinieti – puiku, kurš nav aizmirsis patiesu bērnības garšu.

Mūspusē viņu pazīst kā virsmežzini, Valmieras mēru veselus 12 gadus, Saeimas deputātu, protams, arī kā acīgu mednieku. Taču tas nebūt nav viss.

Viņā ritot piecas dažādas asinis, pieci temperamenti, no kuriem katrs savu reizi dominē, kad sagaidījis savu uznācienu.

Aizvadītais gads Vidzemes slimnīcai pagāja apaļās jubilejas zīmē.

Valmieriete KRISTĪNE LUBĀNIŅA ir detektīvromānu «Karma atlikumu neizdod», «Tu nekad mani neaizmirsīsi» un «Pīķa stunda» autore.

Drīz būs 65 gadi, kopš trikātiete DAINA BOŠKINA dzīvo «Dzirnavās». Tāds ceļmalā ir māju nosaukums.

«Nav skaistākas profesijas kā strādāt uz skatuves, būt teātrī. Es nevaru iedomāties sevi nekur citur, nevienā citā vietā,» tā Valmieras teātra aktrise IEVA PUĶE. 

Eiropa ir vienīgais reģions pasaulē, kur oficiāli kalendārā ir iekļautas vārda dienas un vairāk vai mazāk sabiedrībā tās tiek svinētas, turklāt tikai aptuveni pusei Eiropas valstu.

Šobrīd, kad atkal jau esam pie gadu mijas sliekšņa, gribam zināt, kas mūs gaida rīt.

DINA SKRABE ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Valmieras Brigāžu atbalsta centra neatliekamās medicīnas ārsta palīdze un brigādes vadītāja.

«Ko tieši tu māci?» jautāju Ivetai, kamēr mēs vēl tikai posāmies sarunai Vidzemes Augstskolas pagrabstāva telpās, kur iekārtota Multimediju laboratorija.

Pusotrs gadsimts mācību iestādei nav maz. Skolu Gaujas krastā par savu sauc tūkstošiem izaugušu bērnu, kas tajā mācījušies – bērni ar dzirdes traucējumiem.