Februārī, kad vēl bija sniedziņš, Mazsalacā, Avotu ielā, Māra Pētersone savas mājas pagalmā, kur ir putnu barotava, netālu no tās pamanīja lidot nespējīgu putnu un burtiski to paglāba no kaķa nagiem, kas jau bija sācis  nevarīgo medīt. Putnu, ko mājā dzīvojošie sākotnēji uzskatīja par savdabīgu pūci,  ievietoja krātiņā un sāka domāt, kā tam palīdzēt. Tad pamanīja, ka uz kājas ir gredzens, un piezvanīja redakcijai, jautājot, kur uzzināt, kā rīkoties. Sazinājāmies ar ViA pasniedzēju, mūspuses zinošāko ornitologu Andri Kleperu. Pēc viņa ieteikuma Māras  mazdēls Renārs putnu mobilajā telefonā nofotografēja, kā arī pierakstīja uz gredzena redzamos burtus un skaitļus: B-129442,museum-zol,HKI,Finland.

Aizvadītās nedēļas nogalē Valmieras dievturu Beverīnas draudze devās ciemos uz Ķoņiem, kur bijām ielūgti uz folkloras kopas «Dzīne» rīkoto pasākumu — atvadām no Meteņiem.

Pavasara tuvumā lauksaimniekiem aktuāla kļūst problēma, kur likt skābbarības sagatavošanā izlietotās ruļļu un bedru plēves. SIA «ZAAO» piedāvā risinājumu — savākt  minēto materiālu no saimniecībām bez maksas, lai to sagatavotu otrreizējai pārstrādei.

Kaimiņvalsts paziņojums, ka tā uz laiku — pieciem gadiem — atjaunos iesaukumu obligātajā karadienestā, pievērsa Lietuvai plašu Eiropas masu mediju uzmanību. Taču šķiet, ka vispārējas ievērības īsais mirklis būs vienīgais ieguvums valstij no šāda vairāk nekā dīvaina lēmuma pieņemšanas.

Lauku attīstības plānā 2014. — 2020. gadam noteikts līdzfinansēt Latvijas lauku uzņēmumus, dažādām programmām paredzot 2,686 miljardus eiro. Finansēs gan liela mēroga investīciju projektus (nosakot katra pretendenta maksimālo ES atbalsta lielumu visam periodam), gan arī mazos un vidējos lauku uzņēmumus.

Valmiera vienmēr bijusi uz attīstību orientēta, industriāla pilsēta, kurai ir nepieciešami zinoši, radoši un konkurētspējīgi speciālisti. Analizējot pieprasījumu Latvijas darba tirgū un sekojot līdzi izglītības tendencēm pasaulē, attīstību nemitīgi turpina arī Valmieras tehnikums. Darba vidē balstītā izglītība ir viens no virzieniem, pie kura pašlaik strādājam īpaši aktīvi — tiek veidota sadarbība ar uzņēmējiem un aktualizētas izglītības programmas atbilstoši nozaru vajadzībām.

Ratiņkrēslā AGRIS LASMANIS nonācis pašā savas dzīves sākumā. Visiespējamāk, ka dzemdību traumas dēļ, taču ārsti to nav atzinuši. Varbūt tā teikt nebūs īsti pareizi, taču tieši tas, ka par cilvēku ar īpašām vajadzībām viņš kļuvis no bērna kājas, tālākajā dzīves ceļā, iespējams, izrādījies neliels bonuss, jo ceļu uz savu mērķi — sevis pierādīšanu sportā — Agris sācis iet agrāk par citiem. Jau no bērnības mamma viņu vedusi uz dažādiem pulciņiem Bērnu un jauniešu invalīdu biedrībā «Saulīte».

Grupa GhettoZloba radusies Valmierā 2002. gada vasaras beigās, apvienojoties četriem draugiem, no kuriem trīs savulaik mācījušies vienā klasē Valmieras ģimnāzijā. Ideja par grupas veidošanu radās Vilnim, un tā ar sajūsmu tika uzņemta pārējo dalībnieku starpā, vainagojoties ar kolektīva dibināšanu. Nedaudz vēlāk grupai pievienojas Bālais, kurš aizpilda iztrūkstošo ritma ģitārista vietu. GhettoZlobas sastāvā sākotnēji ietilpst: Vilnis (vokāls), Pauls (ģitāra), Bālais (ritma ģitāra), Ārčijs (bass) un Cukurs (bungas), kurš gan 2008. gada rudenī emigrē uz Skandināviju. Lai grupai nebūtu jāpārtrauc darbība, tika meklēts jauns buņģieris, un tāds tika atrasts Mika Riekstiņa (Mikriņa) personā, kurš pirms tam bija zināms kā Valmieras hardcore/sissycore apvienības Ambrosia bundzinieks.

Vidzemē darbojas vairāki ģimeņu un bērnu atbalsta centri, kuros bērni, bieži arī topošās un jaunās māmiņas nonāk krīzes situācijās.

«Bez darba vēl gribas radīt,» sarunā sacīja valmieriete JŪLIJA HMEĻEVSKA, un tie ir kā atslēgas vārdi stāsta  saturam. Jūlija glezno, vāra ziepes vārdu tiešajā nozīmē, pērnajā gadā noskrējusi divus pusmaratonus, bet ikdienā viņa ir zobārste. Taču arī ne gluži parasta zobārste, ja tā stereotipiski raugāmies uz stomatologa profesiju. Jūlija izdarījusi citas izvēles. «Es taču eju pa dzīvi, izvēloties tikai to, ko man sirds saka,» tā jaunā sieviete, kura pieņem pacientus laukos, divas dienas nedēļā strādā Mazsalacas slimnīcā, bet asākā profesionālā šķautne ir tā, ka Jūlija jau pusotru gadu rauj zobus tiem cilvēkiem, par kuriem lielākā daļa sabiedrības varbūt vēlētos pat aizmirst. «Mans pacients ir mans pacients, arī tas, kurš zobārsta krēslā iesēžas cietuma sienās. Viņš ir cilvēks, kuram jāpalīdz,» tā Jūlija pastāsta, ka viņa ir zobārste Valmieras cietumā.