Ar Zinību dienu sācies jaunais mācību gads, kas ir kā lēciens nezināmajā ne tikai pirmklasniekiem, bet zināmā mērā arī visiem pārējiem skolēniem un viņu skolotājiem. Jo teju trīs gadu desmitu garumā katrs izglītības un zinātnes ministrs nozarē nācis ar savām reformām, bez žēlastības nojaucot savu priekšgājēju paveikto un sākot savu gaismas pili būvēt pilnīgi no jauna. Diemžēl valdībām Latvijā dažkārt mēdz būt pavisam īss mūžiņš, līdz ar to dažs labs ministrs nepaspēj pat ielikt pamatakmeni, kad nākamais jau viņu nomaina, piedāvājot savu projektu.

Parasti pirmais, bet šogad otrais septembris ir zīmīgs datums  gan bērniem, gan vecākiem. Vasaras siltums un brīvais grafiks aiz muguras, un jāatgriežas skolas solā, kas ar katru gadu ir atbildīgāk, grūtāk, arī savā ziņā nepatīkamāk. Ar katru gadu pieaug prasības, sākotnēji tie ir smaidiņi un bēdiņas, vēlāk jau sākas nopietnāks vērtējums, arī pārbaudījumi.

Jau no paša rīta Valmierā un apkārtnē bija manāma rosība un duna, autovadītāji steidzās. Ielās mazie ķipari ar gladiolām, kas pašu augumā, vai ar krāšņajām rudens vēstnesēm asterēm rokās. Vasaras brīvlaiks beidzies, ir sācies jaunais mācību gads, kas būs pilns pārsteigumu un pārmaiņu.

Aizvadītajā piektdienā Valmierā reģionālā darba vizītē bija ieradusies labklājības ministre Ramona Petraviča.

Sestdien Brenguļu alus sētā goda vietā atkal bija tomāti. Jau trešo gadu šie Latvijas mēroga svētki pulcē ne tikai valsts pieredzes bagātākos tomātu audzētājus – kolekcionārus – selekcionārus, bet arī šā nakteņa cienītājus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

Piektdien interesenti tika aicināti apmeklēt Zilākalna ūdenstorni, lai iepazītos ar tajā topošo ekspozīciju. Pasākuma laikā bija iespēja satikties  sarunā ar ekspozīcijas autoriem – vēsturnieku Gundaru Plešu, kurš ir ekspozīcijas «Zilākalna stāsts» autors, un multimediju dizaina speciālistu, mākslinieku, Milānas Universitātes un Milānas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Oliveru Paviceviču, kurš atjaunotā ūdenstorņa vajadzībām izveidojis vēsturisku interaktīvu virtuālās realitātes ekspozīciju «Latvijas spēka vietas un svētvietas – leģendu mākslinieciskā interpretācija Zilākalna ūdenstornī».

Sestdien Vaidavas kultūras un amatniecības centrā norisinājās Dāliju svētki, kuru tradīcija aizsākās pirms sešiem gadiem.

Tik skaistu dārzu, kādu man radās iespēja lūkot, ciemojoties pie DACES un JĀŅA KEIŠIEM Kocēnos, biju redzējusi tikai žurnālos. Protams, tāds nerodas gada laikā, arī ne bez darba un saprašanas.

Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) simtgades vēstnesi tika izvēlēts pupuķis – Upupa epops, skaists putns, Latvijā bieži sastopams retums. Jubilejas svinībās, kurās klātienē vai pastarpināti bija līdzdalīgi tūkstošiem valsts iedzīvotāju, tikpat nozīmīgs bija arī simtgades moto Pastāvēs, kas draudzēsies, uzsverot lielo daudzveidību sadarbībā un draudzībā, kas veidojusies īpaši pēdējos piecos gados, kopš LNB darbojas jaunajā ēkā Daugavas krastā.

Bijušās veselības ministres politiskās akrobātikas demonstrējums, nomainot bezcerīgo opozīciju pret piederību premjerpartijai, publiku varēja pārsteigt vienīgi ar «nepieklājīgo» ātrumu. ZZS ir grimstošs kuģis, tas ir skaidri redzams – kāpēc perspektīviem deputātiem sentimentālu jūtu dēļ jāslīkst kopā ar to?