Sestdien 2054 interesenti Latvijā klātienē rakstīja Pasaules diktātu latviešu valodā, viņu vidū 41 – Valmierā. 

Latvijā un Lietuvā esot jāatjauno obligātais karadienests, turklāt tam jāilgst divus gadus – šāds kategorisks ieteikums atceļoja pāri Atlantijai no Vašingtonas domnīcas Jamestown Foundation. Gribas cerēt, ka valdībai un Aizsardzības ministrijai pietiks drosmes, ja ne iebilst, tad vismaz ignorēt «vērtīgo norādījumu».  

(1.Tim. 6:12) Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.

Nākamgad paies 20 gadi, kopš Valmierā darbojas «Kristīgais žēlsirdības centrs», kurā atbalsta ģimenes, bērnus, sirmgalvjus, kas nokļuvuši smagās dzīves situācijās. Centra darbu vada Gaida Pevko, domājot, ka ieklausīties cilvēkos un viņu vajadzībās ir svarīgi. Šāda attieksme sabiedrību spēcina. 

Topošie mediķi guvuši interesantu pieredzi un daudz jaunu zināšanu.

Atzīmējot 100. gadadienu kopš Latvijas armijas uzvaras pār Bermonta karaspēku, Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes bataljoni visā Vidzemē piedalīsies vietējo novadu rīkotajos lāpu gājienos un, atsaucoties uz vietējo skolu un bērnudārzu aicinājumiem, tiksies ar bērniem un jauniešiem, pastāstot par Zemessardzi un dodot iespēju aplūkot un pielaikot ekipējumu. 

Par godu Latvijas simtgadei Latvijas Nacionālajā teātrī jau kādu laiku skatītāju vērtējumam ir pieejams Jāņa Baloža dokumentālais mūzikls «Zem diviem karogiem» Valtera Sīļa režijā. Tas stāsta par grupas «Jumprava» izveidošanos, dziesmu rakstīšanas procesu un par to, kā grupa izjūk, bet ne tikai – arī par pastāvošo iekārtu. 

Šoreiz Vīru lietās laikam pirmo reizi ārzemnieks – vīrs pašos labākajos gados no Lietuvas. Izrādās, kolorītā paskata – ar salmenīcu galvā un bizītē sapītu sirmu cikelīti – koka grebumu meistars PIOTRS ŠAKALIS ir salīdzinoši tuvos rados ar mūspusē labi zināmo Rūjienas metālistu Edvīnu Šakali, jo abu tēvi esot brālēni. Kā jau nejaušās satikšanās reizēs, arī šī mūsu saruna oktobra izstādē Rāmavā top pilnīgi tukšā vietā, bet tā – no baltas lapas – bieži vien ir pat interesantāk. Abi esam dzimuši PSRS, tāpēc saziņas valoda ir labi zināma un joprojām derīga – krievu. Tāds mikslis sanāca – par koku, par dzelžiem, par dzīvi un arī naudu. 

Mums, VTU Valmiera stūres­vīriem, bija reizē tas prieks un gods vizināt uz Vāciju mūspuses brīvprātīgos ugunsdzēsējus, tad nu šeit uzrakstu, kā mums tur gāja.

Lai izzinātu Ojāra Vācieša dažādās šķautnes un viņa devumu literatūrai, 13. novembrī – tieši dzejnieka dzimšanas dienā – pl. 19 Valmieras teātra kafejnīcā norisināsies dzejas lasījumi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 3. kursa studentu (Valmieras drāmas teātra aktieru kursa) izpildījumā.