Par KRISTĪNI LASMANI esmu jau rakstījusi Naukšēnu avīzē. Atceros viņu vēl no skolas laikiem. Ar savu īpašo stilu stāvam centrā autobusa pieturā. Jā, viņa ir naukšēniete, lai gan ar abām kājām stingri iekāpusi Rīgas dzīvē. Ar muzeju patiesībā viņai ir liela saistība – lielu daļu savas bērnības pavadījusi Naukšēnu doktorāta 2. stāvā, kad šeit dzīvoja viņas Vecāmamma un Vecaispaps. Izrādās, arī Kristīne savu vārdu dabūjusi, pateicoties Vecampapam, kurš bijis vārdā Edgars. Vecaispaps, iespaidojies no Blaumaņa noveles Purva bridējs, noteicis, ka pirmā meita būšot vārdā Kristīne. Ar Kristīni muzejā esmu tikusies vairākas reizes, kad viņa darījusi mūsu pasūtīto darbu muzejā. Bet domājat, zinu visu? Nē!

Sezonas pirmā spēle savā laukumā Valmiera Glass/Vidzemes Augstskolas basketbolistiem sanāca diezgan samocīta, un galu galā pašu rupjām kļūdām pārbagātā mača galotnē tika piedzīvots sāpīgs zaudējums pret pretinieku, kas spēles gaitā nudien izskatījās ņemams. Protams, papildus atbildības slogu uzlika arī daudzie skatītāji, kluba futbola galveno komandu pilnā sastāvā ieskaitot, taču jārēķinās ar to, ka ikviena šāda uzdāvināta uzvara mazinās iespēju tikt kārotajās Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas čempionāta izslēgšanas spēlēs.

Valsts prezidenta vēlme būt Kariņa valdības advokātam ir pārsteidzoši nesavtīga. Viņam vajadzētu savu vēl spēcīgo popularitāti taupīt nopietnām nacionālajām vajadzībām, nevis šādi izniekot.

Šovasar mežu ugunsgrēki plosījās ne tikai Austrālijā, bet arī par planētas plaušām dēvētajos Brazīlijas mūžamežos, un nupat šajā sakarā pasauli satricināja zviedru pusaudzes Grētas Tunbergas emocionālā uzstāšanās Apvienoto Nāciju tribīnē lielajā klimatam veltītajā valstu vadītāju samitā, asi kritizējot pasaules līderus par nespēju risināt klimata pārmaiņas.

Šogad Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā skolotāja darbu uzsākuši trīs absolventi. Liesmai aprunājoties ar Rūdolfu Roķi un Miku Dāvi Liepiņu, jūtama spēcīga piederības sajūta mācību iestādei, kā arī degsme un aizrautība mācīt skolēnus. Karīnu Dūni neizdevās sastapt veselības stāvokļa dēļ.

Kad lasa aktiera, režisora un pedagoga EDMUNDA FREIBERGA biogrāfiju, tur minēts Nacionālais teātris, radioteātris, televīzija, iestudējumi Operā un darbs Francijā. Jaunības gadi pieminēti mazāk. Bet četrus kā jaunais aktieris un režisors viņš strādājis Valmierā. Un pašlaik režisors ir atgriezies. Pēc 45 gadiem. Viņš iestudē Īva Žamiaka komēdiju «Uz Akapulko, kundze!».

Šajās dienās pensionāri, sagaidot ikmēneša pensiju, naudas makā varēs saskaitīt par pāris desmitiem eiro vairāk.

No 17. līdz 26. septembrim Junior Achievement Latvia (JA Latvia) sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) projekta «Inovāciju motivācijas programma» ietvaros devās tūrē uz Latvijas reģioniem semināru ciklā «Jauno uzņēmēju skola 2019».

Rūjienas novada Tautskolā kopš vasaras ir apskatāma gobelēnu izstāde «Rūjienas ainavas krāsās». Darbi, apgūstot jaunu rokdarbu prasmi, tapuši tekstilmākslinieces DIĀNAS HOFMANES vadītajās aušanas nodarbībās.

«Suņi ir mana vājība jau no bērnības dienām, kad mums bija vilks, kuru es ārkārtīgi iemīļoju. Mans tēvs bija mednieks, tāpēc paņēma medību suni, bet mamma teica, ka divus suņus neturēs, un vilks tika atdots tēva draugam kā sargs piena kombināta teritorijā. Tas man bija liels pārdzīvojums. Pašas ģimenē kādu laiku nebija neviena, un tad jau mūsu bērni gribēja sunīti. Kompromisa variantā paņēmām īru seteru, ko vīrs Juris varēja ņemt līdzi medībās. Kā tas parasti notiek, sunīti auklējām mēs – mamma un tētis. Bērni ar viņu paspēlējās, bet ar ārā izvešanu, tāpat ar citiem pienākumiem, kas saistīti ar katru dzīvnieku, bija problēmas. Sākotnēji bērniem liekas, ka suns ir rotaļlieta, sevišķi, kad viņi ir mazi. Bet vēlāk viņiem ir savi pienākumi un laika dzīvnieciņam atliek maz. Pie tam bērni zina, ka sunīti var droši uzticēt vecākiem. Ja nebūtu izejas, ticu, ka viņi rūpētos. Bet par šo īru seteru man ir vislabākās atmiņas,» tā par savu pirmo patstāvīgo pieredzi stāsta klavierspēles pedagoģe LARISA PALKAVNIECE.