8. septembrī pajūgi piestāja Valmierā un tālāk devās uz atpūtas un nakšņošanas vietu Valmiermuižā. Par jauko notikumu, tiekoties ar savstarpējās sapratnes vēstniekiem, «Liesmai» pastāstīja SIA «Valmiermuižas pils» staļļa meistare RUFINA JURAŠA.  Tikšanās ar brauciena organizatoriem un pavadoņiem notikusi jau pirms diviem mēnešiem, kad tika meklēti Valmieras apkārtnē esoši staļļi. «Vienojāmies, ko viņiem varam nodrošināt, bet, ja godīgi jāsaka, tad mums likās, ka tas, ko viņi iecerējuši, ir izfantazēts. Nedomājām, ka viņi tiešām līdz mums atnāks. Par to, ka kustība reāli sākusies, mūs informēja. Tad arī sākām domāt, kā karavānu sagaidīsim.»

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā blakus Oleru purvam dižu mežu ielokā atrodas majestātiskā Oleru muiža. Jau 1588. gadā tās vārds datēts dokumentos. Pašreizējās muižas ēku komplekss celts 18. gadsimta 80. - 90. gados – agrīnā klasicisma stilā. Ēkas novietotas ap plašu parādes pagalmu, kura centrā atrodas muižas kungu māja. Tās apaļā zāle izved uz ainavu dārzu. Pēc 2000. gada ugunsgrēka, kas pilnībā nopostīja muižas otro stāvu, biedrība «Oleru muiža» un muižas tagadējie apsaimniekotāji IEVA un KĀRLIS ZEMĪŠI soli pa solim ar pietāti pret senatni atdzīvina ne tikai ēkas, bet arī neparasto dārzu. Par to tad arī tapa šie Ievas stāsti.

Šodien Vīru lietu ciemiņš ir vīrs ar ļoti interesantu un retu profesiju – apavnieks. Šo lietu rīdzinieks ANDRIS RUNCIS, kurš nu jau vairākus gadus no galvaspilsētas pārcēlies uz vectēva dzimtas mājām Cēsīs, apguvis pašmācības ceļā astoņos gados. Pa šo laiku, kā pats lēš, esot izgatavojis apmēram 450 pārus apavu. Kopš pērnā gada janvāra viņam kopā ar kundzi Kristīni Rīgas ielā 39 ir apavu darbnīca, kopš pērnā jūlija turpat arī veikaliņš. Iepriekšējā dzīve Andrim gana raiba – savos 43 gados viņš, triju bērnu tēvs, paguvis būt gan galdnieks, gan elektroniķis, gan finansists, gan sviestmaižu ēstuves līdzīpašnieks... Pie apaviem nonācis tajā brīdī, kad vajadzējis domāt, ko sievas – diplomētas stilistes – modeļiem vilkt kājās, dodoties uz mēles. Ja reiz ir individuāls apģērbs, tad tādiem pašiem jābūt arī apaviem, un kāpēc lai tie nebūtu oriģināli, paša darināti? No mūsu pāris stundu garās sarunas Andra darbnīcā Cēsīs šī intervija.

Ar Jāņa Kalnača grāmatas Kokmuiža un tās alus darītava atvēršanas svētkiem Kocēnu bibliotēkas pagrabā piektdienas vakarā sākās IV Kokmuižas svētki Septiņu ceļu ceļojums.

Nedēļas nogalē Turaidā norisinājās Latvijas čempionāts orientēšanās sportā — sestdien vidējā distancē un svētdien stafetē. Ar atzīstamiem rezultātiem sacensībās startēja arī Valmieras bērnu sporta skolas audzēkņi — abu Valmieras pārstāvēto klubu — Ziemeļvidzemes orientēšanās centra un Burkānciems&Co — orientieristi.

Komplektējot komandas sastāvu dalībai Latvijas - Igaunijas apvienotajā basketbola līgā, «Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola» pastiprinājusies ar diviem valmieriešiem – Edmundu Elksni un Māri Ziediņu.

Pēc ilgām diskusijām Latvijas valdība apstiprināja pedagogu minimālās algas likmes palielināšanu līdz 710 eiro par likmi. Vajadzētu priecāties, jo pēc nodokļu nomaksas skolotāji, iespējams, saņems nedaudz vairāk. Padomju laikā būtu jāsaka paldies partijai un valdībai.

Vasaras sākumā, domājot par lopbarības gatavošanu, uztraukumiem pamata vēl nebija, jo lielākajā daļā lauku zāle auga lekna, taču pašlaik, kad nu esam vairāku mēnešu garumā pārlaiduši nepieredzēti sausus un karstus laika apstākļus, situācija ir krietni mainījusies. Lopu ziemas ēdienkartē ieilgušais sausums ir izdarījis tik tiešām nepatīkamas korekcijas. No reģiona lauksaimniekiem dzirdu, ka arī pēdējā laikā atnākušie, ilgi gaidītie lieti bēdīgo ainu ne visur mainījuši par labu lopbarībai. Tā ap Valmieru, Cēsīm un Rūjienu pašlaik lietus esot devis zemei kaut nedaudz tik vajadzīgā mitruma, bet, piemēram, visai plašā teritorijā ap Salacgrīvu tā joprojām nav. Sakaltusī zeme nespēj vien padzerties, tādēļ šajā reģionā daudziem joprojām sausuma dēļ ir problēmas ziemāju sējā.

Pati jaunākā cilvēces paaudze, mūsu bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus ieskaitot, neizbēgami ir ar pasaules tīmekli apsēsta. Informācijas tehnoloģiju faktiski neierobežotās – cik nu to atļauj elektrība – iespējas spiežas iekšā mūsu ikdienā pa visām šķirbām! Ir labi, ja visu to spējam uztvert kritiski, nepazaudējot saikni ar pārējo pasauli. Taču ko lai saka par trešklasnieku, kurš, muzejā ar patiešām elitārām mūsu senču senlietām nonācis, vienīgo interesi izrāda nevis par arheologu sūrā grūtā darbā iegūtām autentiskām senlietām, bet visu muzeja zāles apskatei atvēlēto laiku pielīp pie interaktīvā ekrāna, bez mitas ar pirkstu bīdot arvien jaunas un jaunas bildītes?

Jau trešo gadu Valmieras Valsts ģimnāzijas (VVĢ) skolēni devās ārpus ierastajām klases telpām un Dzejas dienu laikā radīja mākslu uz trotuāriem, rakstot pašu izvēlētu dzeju uz tiem. Tāpat dažādos pilsētas autobusos viņi deklamēja autoru darbus, iepriecinot valmieriešus un bagātinot to ikdienas gaitas ar mākslu. Pasākuma mērķis ir pievērst gan skolēnu, gan arī apkārtējo uzmanību dzejai.