Valmieras Mākslas vidusskolas mākslas galerijā «K-2» atklāta Gitas Šmites gleznu izstāde. Gleznotāja Gita Šmite ir pārliecināta reālistiskas glezniecības tradīciju kopēja mākslā. Māksliniece uzsver — gleznot vajag to, ko pazīsti. Tāpēc, kā saka gleznotāja, «viens no iedvesmas avotiem jau daudzu gadu garumā ir ģimenes lauku mājas senajā lībiešu ciemā Vaidē. Var teikt, ka kontakts ar dabu, ar bērniem un draugiem ir kļuvis par veidu, kā apjaust savu patieso sūtību mūsdienās brīžiem trakajā pasaulē. Ziema ar zvēru pēdu skaitīšanu un slēpošanu caur smagi piesnigušu mežu vai vēja neticamās formās izpūstu jūras klajumu.

AD REM. Četras simpātiskas, Valmierā labi pazīstamas dāmas. Viņu dzīve ir mūzika. Profesionāles. Trīs no viņām Valmieras Mūzikas skolas pedagoģes — Inga Zirne, koru Jumara, Baltie bērzi un Kaķi mākslinieciskā vadītāja; Laima Krumholce, jauno vokālistu skolotāja;  Inese Reinfelde, Valmieras pagasta vokālā ansambļa Dziesmotā senatne vadītāja, vairāku kolektīvu koncertmeistare, viena no Jumaras balsīm; un Inese Sudraba, jauktā kora Vaidava mākslinieciskā vadītāja.

Noslēdzies Valmieras teātra un Food Union kopīgi rīkotais skatītāju balsojums «Skatītāju balss» par 2013./2014. gada sezonas Gada aktrisi, Gada aktieri un Gada izrādi. Šogad aptaujā reģistrēts līdz šim lielākais dalībnieku skaits — vairāk nekā 2 tūkstoši balsotāju.

Trešdien Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) apbalvoja korupcijas novēršanas tēmai veltītā fotokonkursa «Mēs pret korupciju!» uzvarētājus.

Valmieras teātra aktrisi MĀRU MENNIKU no pavisam citas puses varējām iepazīt, noskatoties astoņus visai pretrunīgi vērtētus TV3 raidījumus «Suns meklē mājas». Šī bijusi viņas pirmā raidījuma vadīšanas pieredze, un izrādās, ka gan šo, gan citas pārmaiņas viņas dzīvē ienesis mazais suņuks Draudziņš, kas pirms gada uz Valmieru atvests no Tukuma dzīvnieku patversmes.

Nāk Ziemassvētki, Jaunais gads, korporatīvās ballītes — svētki vienā laidā. Šos tumšā laika svētkus bieži apmirdz dažāda spožuma salūti — no dažām petardēm līdz daudzus tūkstošus vērtiem mākslas darbiem debesīs. Diemžēl šī skaistuma blakusefekts ir troksnis un pēkšņa spoža gaisma, kas lielu daļu dzīvnieku ļoti satrauc, dažus pat piemeklē panika. Suns un kaķis nesaprot, no kurienes nāk troksnis, ko tas nozīmē un ko no tā var gaidīt. Dzīvnieku pasaulē iekārtots tā — ja tiek sajustas briesmas, ar kurām nevar cīnīties, tad jābēg ko kājas nes, neskatoties atpakaļ, jo jāglābj dzīvība. Tas ir izdzīvošanas likums — vispirms jātiek sveikā cauri un tad domās par visu pārējo. Kad ieslēdzas instinkti, tad aizmirstas visas paklausības mācības un tas, cik saimnieks ir labs.

Šovakar Valmieras teātra Lielās skatuves priekškars vērsies ļoti neparastai izrādei Balle būs. To pēc dramaturga Laura Gundara scenārija (par lugu to nebūtu gluži pareizi nosaukt) veido jaunais režisors REINIS SUHANOVS. Jau kopš sezonas sākuma, ejot garām teātrim, cauri stikliem varēja vērot, kā foajē treniņdrēbēs ģērbušies aktieri valsē un šīberē, un mācās citas, gan sen, gan nesen aizmirstas dejas. Ilgāk nekā parasti tapusi šī izrāde, kuras galvenā varone ir... Latvija.

Decembra pirmajā sestdienā 32 sportisti no Beverīnas un tuvākajiem kaimiņu novadiem sporta centrā Kaimiņi sacentās ceturtajā ikgadējā turnīrā Brenguļu Sporta meistars 2014. Dalībnieki mērojās spēkiem septiņos sporta veidos, bet daudzcīņas ieskaitē vērtēja piecus labākos rezultātus.

Gada nogale nenoliedzami ir laiks, kad pārdomājam, kas iepriekšējās 365 dienās noticis. Kas labs, kas slikts, kas bijis patiesi vērtīgs. Katrs no mums vēlas, lai bilance ir ar plus zīmi. Un šoreiz nedomājam par finanšu «grāmatvedību», bet vairāk par to, kas piedzīvots, kas atstājis paliekošas pēdas. Pati novērtēju,  ka tie ir gada laikā satiktie cilvēki. Tie, kas uzrunāti, kuros nācies ieklausīties, bet visvairāk tie, kas pārsteiguši, liekot savu domu gaitu pamainīt. Atslēgas vārds, kas šogad licis dažādi domāt par Latviju un tās cilvēkiem, ir Mājas. Tiešām šis vārds rakstāms ar lielo burtu, jo tā nav būve, kurā sagulst mēbeles un simtiem štruntu, ar kuriem dzīves laikā apaugam, bet Mājas ir Latvija, Valmiera un tas mājoklis, kuru cilvēki meklē un atrod pēc gadiem ilgas prombūtnes, lai iegūtu sirdsmieru.

Valmierā šodien ir ļoti daudzas sakoptas vietas, kuras ar lepnumu varam rādīt ciemiņiem. Ielas asfaltā, trotuāri un gājēju celiņi bruģī, jaunas celtās un prasmīgi rekonstruētas ēkas gandrīz vai katru var sūtīt uz kādu valsts mēroga skati, savukārt daudzdzīvokļu siltinātās košās fasādes priecē katru vērotāju.