Aizvadītais gads pietiekoši rosīgs Valmierā bijis individuālajiem būvētājiem. Ir tapušas gan jaunas mājas, gan līdz galam pabeigtas jau ilgāku laiku stāvējušas ilgbūves, gan — lielākoties pēc īpašnieku maiņas — nopietnu rekonstrukciju piedzīvojušas jau pasen celtas privātmājas. Valmierietī šoreiz nerunāsim par skaitļiem, bet gan par ekspluatācijā nodotām privātmājām, kuras kaut kādā veidā tomēr izceļas starp pārējām. Protams, arī viedoklis, ar kuru dalās Valmieras būvvaldes galvenais būvinspektors Juris Mellēns, ir subjektīvs, tomēr Latvijas Būvinženieru savienības valdes locekļa, nozares profesionāļa teiktajā vērts ieklausīties.

Pēdējo mēnešu laikā Vidzemes Augstskolas (ViA) jaunajā Inženierzinātņu korpusā ir viesojušās gan ārvalstu delegācijas, gan pašmāju viesi, kā arī notikuši vairāki nozīmīgi pasākumi. To ir apmeklējuši Valmieras Lauvu kluba un Rotari kluba biedri, divas reizes viesojusies valsts premjerministre Laimdota Straujuma, tāpat ar jaunajām laboratorijām iepazinās Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka.

MAIRITA ŠPERLIŅA-PRIEDĪTE. Valmieras tehnikuma izglītības metodiķe, informātikas skolotāja. Dzimusi, augusi Valmierā, bērnudārza Buratīno un Valmieras 4. vidusskolas absolvente.

Valmieras 2. vidusskolu absolvējis 2003. gadā, Astonas universitātē šīgada oktobrī sekmīgi aizstāvējis doktora darbu matemātikā, ARTURS ŠČUKINS pēc pieciem gadiem Anglijā mazliet vairāk nekā pāris mēnešu ir Valmierā un pēc dzīves Birmingemā strādā tēva firmā «Metāro» par direktora vietnieku.

Tirgus lustes

Rātslaukums pie Sīmaņa baznīcas un pašvaldības ēkas kļuvis par pilsētas centrālo laukumu, atpūtas un andeles vietu. Te notikuši dažādi valmieriešu iecienīti pasākumi. Bet cik paaudzes mērojušas ceļu šurp, lai satiktos, parādot sevi, apskatīt citus, uzzinot pēdējos jaunumus? Jau no viduslaikiem līdz pat 1937. gadam  rātslaukums kalpojis kā vēsturiskā tirgus vieta. Protams, pats atpazīstamākais – slavenais Simjūds, kuru romānā «Valmieras puikas» iemūžinājis rakstnieks Pāvils Rozītis, pamatoti apgalvojot: «Kas nav redzējis Simjūda tirgu, tam nav bijis jaunības». Patiesi, Simjūds līdz pat 1940. gadam bijis lielākais tirgus Ziemeļvidzemē. Tikpat sens kā pati Valmiera. Savu nosaukumu tas ieguvis 1283. gada 28. oktobrī, Svētā Sīmaņa dienā, kad likti pamati dievnamam. Šajā dienā sabrauca tirgotāji no visas plašās apkārtnes ar lauksaimniecības un mājturības ražojumiem, kā arī pircēji no tuvām un tālām vietām. Pa vidu tirgus kņadai gāja vaļā arī dažādas lustes, zīlēšana, burvju mākslinieki, protams, neiztika bez jauniešu īpaši gaidītā karuseļa, kurā varēja izvizināt ņiprās meiteņu skolas audzēknes un smukās pilsētas jaunkundzītes.

Turpmāk aprakstīto notikumu ir stāstījis šo rindu autora drauga sievastēvs, kamdēļ stāsta autentiskums lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Savu padomju pilsoņa darba dzīvi lāga vīrs ir aizvadījis slavenajā Radiotehniķī jeb RRR – rūpnīcā, kas bija viens no slavenākajiem Latvijas PSR zīmoliem visā padomju valstī, un joprojām nesaprot, kā neatkarīgajai Latvijai ir izdevies iznīcināt šo uzņēmumu. Uz pēdējo jautājumu, cita starpā, kaut cik sakarīgu atbildi neviens un joprojām nav sniedzis, bet tas nu tā.

Valmieras centrā pilns ar ātrākas un lēnākas ēdināšanas punktiem, arī sertificētus bezalkoholiskus un alkoholiskus dzērienus iegādāties un, iespējams, diezgan ātri vismaz pudeli ietukšot, ja ne iztukšot arī nekādu problēmu. Toties problēma ir, kur to visu līdzcilvēkiem pēc tam atstāt jeb, populāri runājot, kur ieskriet ar savām dažāda lieluma fizioloģiskajām vajadzībām... Tēma Miķelim labi zināma, vēl nesen ar patiesu prieku Valmierietis varēja ziņot par WC pozitīvām pārmaiņām Daliņa stadionā.

Satraukta sieviete informēja, ka Valmierā kādā veikalā skanot zvirbuļu čivināšana un manīti arī paši zvirbuļi. Neviens pat nedomājot par šo putnēnu ārā dzīšanu.

Ja tu no rīta mosties un dodies uz darbu ar smaidu uz lūpām, tad var teikt, ka esi atradis īsto nodarbošanos, tā par savu ikdienu stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente LIENE ZVIRBULE. Viņa jau trešo gadu apgūst vispārējās izglītības mūzikas skolotāja profesiju, ir Valmieras 5. vidusskolas jauktā kora «Putni» mākslinieciskā vadītāja un jauniešu kora «Skan» diriģente. 22 gadu vecumā Lienei izdevies sasniegt to, kas nebūtu pa spēkam ikkatram viņas vienaudzim.

Nu neliek man mieru izglītības tēma. Neliek mierā, kaut skatos uz to mazliet no malas. Sen neesmu skolotāju istabā mēles trinis, pa naktīm mājas darbus labojis un skolēnu sasniegumu vērtēšanas formas slīpējis. Diemžēl vai par laimi, skolotājs — tas ir uz mūžu. Kā mentāls stāvoklis, profesionāla slimība, svētība un pienākums, kā iededzināta piederības zīme.