Lai arī 18. novembris – Latvijas valsts dibināšanas gadadiena – šogad neiezīmē apaļu gadadienu un tiek svinēts ar mazāku vērienu nekā pagājušajā gadā, kad apritēja Latvijas valsts simtgade, tas nekādā gadījumā nav iemesls, lai gaidāmie valsts svētki tiktu uzskatīti par mazāk nozīmīgiem nekā pirms gada aizvadītā jubileja.
Reiz bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru ar šo jautājumu klupināja... Vai mēs katrs savu atbildi zinām? Saka, ka tieši šī pārliecība – ka zinu, ko varu, kāpēc daru – ir tik svarīga, jo veido cilvēka kodolu, mugurkaulu, kas neļauj locīties līdzi visiem vējiem, tā apzinoties vēlmes un gribu.
1994. gada augustā viņa kopā ar citiem latviešiem uznesa Latvijas karogu Monblānā. Tas toreiz likās īpašs notikums, kalniešu grupu pat pieņēma premjers Māris Gailis. Pēc pāris nedēļām viņa kļuva par Valmieras pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Šie savstarpēji nesaistītie notikumi šķiet simboliski, jo pēc 25 gadiem RITA VIĻUMSONE teiks: abi viens otru papildinājuši, mans darbs un tūrisms.
Apmeklējot virtuālo labdarības veikaliņu, kas atvērts Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas mājaslapā, var iegādāties brīnišķīgas Ziemassvētku kartītes.
Par viņiem līdzcilvēki saka, ka viņu darbiem ir sirds gaišums, viņi redz turpinājumu un nesavtīgi dalās, viņi iedvesmo, palīdz augt, līdzdarboties, dod spēku, aicina mesties dzīvespriekā, nebaidās pieņemt izaicinājumus. Mēs lepojamies ar viņiem, jo viņu paveiktais kādam ir kas ļoti īpašs, arī Valmierai, ierakstot šos stāstus pilsētas atmiņu lappusēs. Apbalvojumu «Goda valmierietis 2019» un «Gada valmierietis 2019» saņēmējus svinīgā ceremonijā sveiks 16. novembrī koncert-zālē «Valmiera».
Cik teiku, leģendu un arī mīļu atmiņu par Zilokalnu stāstīts, cik dziesmu par viņu skandināts, dzejoļu sacerēts! Daudzi no tiem cits no cita lielā atšķirtībā jau pagātnē bija palikuši vai tik tālu pasaulē aizklīduši, ka pat ceļu atpakaļ pie sava kalna nezināja.
Valmierā, lielākajā privātmāju rajonā, dēvētā par Burkānciemu, ir ne mazums skaistu un no arhitektūras viedokļa pat neparastu ēku. Vienu no tām rotā nesen tapis sienas zīmējums – mākslinieka, scenogrāfa, Valmieras un Jelgavas teātru dekoratora Jāņa Arnīša (1905. - 1945.) Valmierai veltītās gleznas pārnesums uz mājas sienu pēc viņa paša ieceres kādreiz tur izveidotajā iedobē.
Kad gulbji vēl nav aizlidojuši un lielos baros uzturas ne vien Burtniekā, bet arī lietavās pārplūdušos tīrumos, viņi mums vēsta, ka vismaz vēl trīs dienas sniegs pie mums nav gaidāms. Tad nu tiem, kas vēl nav paguvuši to izdarīt, ir pēdējais laiks atcerēties arī par mazāku putnu mājvietām – pavasarī vai jau iepriekšējos gados izliktajiem būrīšiem. Kamēr to iemītnieki gan nu jau labu laiku ir projām uz siltākām zemēm vai vismaz vietām, kur ir labākas barošanās iespējas, viņu būrīši gaidīt gaida cilvēku palīdzību.
Jau kopš 2018. gada Latvijas un Igaunijas kopprojekta «No pazemes ūdeņiem atkarīgu ekosistēmu vienota apsaimniekošana pārrobežu Gaujas-Koivas upju baseina apgabalā» (Est-Lat 62, GroundEco) ietvaros tiek veikti pētījumi Kazu gravā, kas atrodas šaipus Cēsīm Priekuļu pagastā. Igaunijā šāda paša rakstura pētījumi notiek Matsi avotu purvā netālu no Latvijas robežas, kur tiek vērtēta to mijiedarbība ar Koivas (Gaujas) baseina ūdeņiem.
Pagājušās nedēļas pirmdienā mūzikas un mākslas festivāla Bildes jauno grupu koncertā uz VEF Kultūras pils skatuves kopā ar Smiltenes Apvedceļa solistu Jāni Krūmiņu kāpa arī Valmieras Valsts ģimnāzijas vokāli instrumentālais ansamblis Guiness, kuru šajā mācību gadā konsultē mūzikas skolotājs Mārtiņš Birnis, izpildot Jāņa Krūmiņa Pirmo vasaras ziedu un grupas dalībnieka Reiņa kompozīciju.