Līdz 7. janvārim Valmieras Kultūras centra telpās Valmieras novada adītājas un rokdarbnieces, kā arī ikviens interesents aicināts piedalīties koprades projektā – adīšanas stafetē «Šalle Latvijai».

Spītējot laikam, kas daudzus tik ļoti nogurdinājis, bērni dzimst. Mazāk, nekā gribētos un vajadzētu Latvijai, bet viņi joprojām sevi pasaulei piesaka. Gadumijas saruna ar Vidzemes slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārstu GINTU LAPIŅU.

VALPRO ir viens no tiem Valmieras, nu jau Valmieras novada uzņēmumiem, kas spējis savu varēšanu un vietu starptautiskajā tirgū saglabāt cauri gadu desmitiem. Kā tas izdodas arī šajā sarežģītajā pandēmijas laikā, Liesmai pirms gadu mijas stāsta AIVARS FLEMINGS, SIA VALPRO valdes priekšsēdētājs.

Liesma izmantoja izdevību un uzaicināja uz garāku sarunu pieredzes bagāto mūziķi, galvenokārt bundzinieku AINI ZAVACKI, kamēr viņš kopā ar ģimeni atpūšas savās mājās Mujānos, Kocēnu apvienībā Kocēnu pagastā. 

Piekritīsiet, ka Valmierā, ejot savās ikdienas gaitās gar restorāna «Rātes vārti» galveno ēku, plašo āra terasi un stilīgajiem stikla namiņiem, soļi paši no sevis pierimst, jo visos gadalaikos, un īpaši jau Ziemassvētkus un gadumiju gaidot, tur ikvienu uzrunā ar izdomu veidoti svētku dekori vai pat to stāsti. No gada gadā, no vieniem gada rituma svētkiem uz nākamajiem pilsētai, tās iedzīvotājiem un viesiem šajā vietā ir uzburts Brīnums.

Valsts prezidenta Egila Levita sveicienu pirms Ziemassvētkiem saņēma viena no Valmieras novada ģimenēm – Freimaņu ģimene no Kocēnu pagasta. Ģimenē ir seši bērni – Gunārs (15 gadi), Evelīna (13 gadi), Gustavs (11 gadi), Katrīna (7 gadi), Līga (3 gadi), bet vecākā meita Justīne jau audzina savu meitiņu Emīliju Keitu. 

Mēs pārkāpjam gadumijas slieksni bez dižas ticības savai gaišākai un pārtikušākai nākotnei. Tikai ar izmisīgu cerību azotē, ka gan jau viss «šitais» kaut kad beigsies.  

Gada beigās tradicionāli ir pieņemts atskatīties uz aizvadītā gada gaišajām pusēm, kā arī iezīmēt optimistiskas cerības nākamajam gadam. 

Jau vairākus gadus populāra kļuvusi tradīcija daļēji pielāgoties ķīniešu gadu skaitīšanas tradīcijām, kur katrs gads saistās ar kādu dzīvnieku.

Atkal stāvam pie gada vārtiem pārdomās – kas paliks aiz tiem, kuri aizvērsies, un kas mūs sagaida, kad it kā pa nupat atvērtiem vārtiem dosimies lauku sētā, mājas pagalmā, parkā, tagadnē vai rītdienā. Savā būtībā gan vārti, vērti ciet vai vaļā, vienmēr ir tagadnē, jo, kad ejam tiem cauri, tas ir vien tā brīža mirklis, kura tūdaļ vairs nav un tāds nekad arī vairs nebūs.