Piekritīsiet, ka, mērojot lauku ceļus, to malās arvien vēl vērojami visai atšķirīgi saimniekošanas piemēri un attieksme. Īpaši spilgti tas izpaužas laikā, kad zālājos pļaujama zāle. Ir vietas, kur saimnieki to izdara laikus, lai tikai lopbarība sanāktu pēc iespējas kvalitatīvāka, un, ja arī pēc nopļaušanas prāvos barības ruļļus dažādu apstākļu dēļ uzreiz neizdodas aiztransportēt uz glabāšanas vietām saimniecībā, tad tie ir akurāti sakrauti vienuviet ceļmalā. Un ne tikai – bieži vien tie ir arī pārsegti ar polietilēna plēvēm, lai nebojājas. Tajā pašā laikā laukos dažviet diemžēl nākas redzēt arī pa visai prāvu platību izmētātus rupjās lopbarības ruļļus. Nopļauts ir, savākts arī, bet nākas redzēt, ka tālāk tāda ruļļu armija tā arī uz lauka paliek, kamēr rudens lietavu un pat pirmā sniega ietekmē pārvēršas biedējoši melnās ķīpās. Līdz nākamajai zālāju pļaušanas sezonai jau tās kaut kur tomēr pazūd, bet, kā vasara klāt, tā bēdīgais stāsts atkal un atkal atkārtojas. Atcerieties – kādreiz šādu platību saimniekus pamatoti mēdza dēvēt par dīvāna zemniekiem. To skaitu samazināt izdevās ar dažādu ES atbalstu mehānismiem, kritērijiem un lauku kontrolēm. Ko darīt, ja pa kādai darvas karotei kopējās lauksaimniecības podā vēl atrodas.

Aizvadītajās brīvdienās, ierodoties ciemos ar persikiem auduma maisiņā, ar mājas iemītniekiem nonācām pie interesantas diskusijas – cik bieži jāmazgā mazie auduma maisiņi?

Valmieras bibliotēka, turpinot attīstīt jaunas darba formas virtuālajā vidē, 11. augustā organizēja tiešsaistes semināru novadu pašvaldību publisko bibliotēku darbiniekiem.

Arī Ziemeļvidzemē joprojām turpinās jaunās ražas novākšana, kurā ik pa laikam korekcijas ievieš lielāks vai mazāks lietutiņš vai pat migliņa. Mūsdienu graudu audzētāji ne vien darbojas ar modernām lauku darbu tehnoloģijām, bet nu jau lielākajai daļai zemnieku kulšanas laikā arvien pa rokai ir arī pašiem savs graudu mitruma procenta noteicējs. Ko tas ar mērījumu saimniekam pasaka priekšā, to arī tam atbilstoši tobrīd darbus organizē. «Liesma» aizvadītajā piektdienā, izbraucot paprāvu apli pa lauku ceļiem no Ipiķiem, Vilpulkas, Jeriem līdz Rencēniem un Valmierai, pārliecinājās, ka daudzviet tieši tā arī notiek – kombaini iebraukti tīrumā, blakus tiem kravas auto vai traktors ar piekabi, bet kulšana nenotiek, jo iepriekšējā vakarā nolijušā, dažviet pat tikai norasinājušā lietiņa dēļ graudkopjiem nekas cits neatliek, kā nogaidīt.

Aizvadītajā nedēļā jau otro gadu Vaidavā notika dienas nometne, kurā satikās skolotāji un vecāki, lai runātu, diskutētu, gūtu pieredzi un atbalstu darbam ar bērniem un jauniešiem ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem, kā arī dalībnieki meklēja atbildes uz jautājumiem: kā neizdegt un kur gūt laimi un gandarījumu pašam.

Šajā nedēļā ir uzsākts darbs pie 3D virtuālās alas ierīkošanas Valmieras tehnikuma programmēšanas laboratorijā.

Pie rokdarbnieku mājvietas, Audēju namiņa, ir izveidots Saules dārzs ar vārtiem. INESE TIMERMANE, Tautas lietišķās mākslas studijas «Staicele» vadītāja, stāsta: «Šeit mums ir izveidotas dobes saules formā. Katrā dobītē ir savs augs, kuram klāt pielikts uzraksts saulītes formā, kurā ir šī auga nosaukums. Daudzi jaunieši nemaz nezina, kā šos augus sauc. Un tad šeit, priekšā, ir šogad izveidotais objekts, kas tika atklāts 21. jūnijā, kad Staicelē notika Jāņu ielīgošanas pasākums. Šo arku dāvina Māris Jaunzems, kurš pats to uzzīmēja un izveidoja. Staicelē ir ļoti paveicies ar iedzīvotājiem, kas vēlas kaut ko dāvināt savai pilsētai. Pie arkas un visā pilsētā ir izvietoti puķu podi, vietējā amatnieka Didža Strenča darbs. Viņš uzdāvināja mums šos puķu podus, lai pilsēta tiktu izrotāta.»

Pirmdien Vidzemes Olimpiskajā centrā (VOC), turpinot nodrošināt atbalstu bērnu un jauniešu sportam, svinīgā pasākumā Valmieras hokeja klubs Valmiera/BSS saņēma dāvanu no uzņēmuma Maxima Latvija jauno vārtsargu apmācības veicināšanai – pilnu vārtsarga ekipējuma komplektu. Dāvinājums pasniegts jauno Latvijas vārtsargu atbalsta programmas ietvaros, kas ir Maxima Latvija un Latvijas hokeja federācijas (LHF) iniciatīva.

Kamēr arī ražas rūķis atkal kaut cik iepriecina un pāri katra saimniekotāja problēmām sola vēl vienu labu gadu, no Eiropas Savienības (ES) un mūsu pašu valdības mājas izskan laukiem, it sevišķi to nākotnei, ne jau pašas priecīgākās ziņas. Vispirms tas sakāms par valdībā iecerēto īpašumu jaunu kadastrālo vērtību noteikšanu, kas sakarā ar cenu kāpumu tirgū paredz būtisku vērtību pieaugumu arī visai lauksaimniecības zemei. Tas laukos saimniekojošajiem liks rēķināties ar lielākiem nekustamā īpašuma nodokļu maksājumiem. Tie būs jāņem vērā aprēķinos, ko sēt vai stādīt, par cik kāpināt katra hektāra ražību, lai vēlā rudenī, galus savelkot, joprojām izrādītos, ka ir strādāts ar peļņu. Diemžēl pēc nodokļu paaugstināšanās ne viens vien mazais vai pat vidējais zemnieks var arī sarēķināt, ka pie tik labām zemes cenām sev un sievai pārtikušas vecumdienas var arī nodrošināt, nevis arot, sējot un pļaujot, bet gan lielāko daļu no zemes pārdodot (it sevišķi, ja dēliem un meitām lauku darbi nav sirds darbi).

Manā bērnībā diezgan nevēlama, bet nereti sastopama bija «spēle» sūtīt ķēdes vēstules. Domāju, visi zina, kas tie par manipulatīviem sacerējumiem, — lai saņēmējam «uzsmaidītu veiksme», tās jāpārraksta vairākos eksemplāros un jāizdala citiem, ja ne, būšot neveiksmes, nelaimes vai vēl kas šausmīgāks. Parasti tika solīti tādi paši «lāsti», ja saņēmējs vēstuli iznīcinās. Tolaik vēl nebija datoru ēras, šādas vēstules tika rakstītas ar roku. Reiz kāda mana draudzene, saņēmusi šādu vēstuli jau trešoreiz, bija gluži nelaimīga, jo to visu pārrakstīt vairākos eksemplāros rokrakstā tomēr ir diezgan laikietilpīgi un apnicīgi process. Man šī spēlīte pagalam nepatika, izrāvu vēstuli no viņas rokām un teicu, ka es to saplēsīšu, tādējādi viņu tas neskars. Viņa iebilda, ka vēstulē arī rakstīts — to nedrīkst atdot citiem, tad visas solītās nelaimes būs klāt. Atbildēju: tu man vēstuli neiedevi, es tev to atņēmu. Tad, citiem «vēstuļdraugiem» redzot, vēstuli saplēsu un izmetu. Tā arī ķēdes vēstules manā redzeslokā vairs negadījās.