Kluss, bet gaišs, ar mīlīgu rudens saulīti uzausa šī gada 25. oktobra rīts – diena, kad mīļam, dāsnam un viedam cilvēkam – Valmieras Mūzikas skolas bijušajai ilggadējai skolotājai Gaidai Ungurei – svinējām mīlestības un sirsnības piepildītu 94. piedzimšanas dienu.
Pagājušajā sestdienā lietaino dienu krāsaināku ikviens varēja padarīt, piedaloties dažādos Leģendu nakts pasākumos, kas norisinājās daudzviet Latvijā. Aktivitātes bija organizētas ar mērķi pievērst uzmanību piļu vai muižu senajai vēsturei mūsdienu gaismā, apmeklētāji interesantā veidā varēja iepazīt kultūras mantojuma daudzveidību.
Pagājušajā gadā, lielākoties par šo faktu pat neaizdomājoties, esam nosvinējuši 90 gadus Valmieras minerālūdenim, ko mūsu pilsētā atklāja vēl pirms Otrā pasaules kara – 1928. gadā. Cik tad nu vairs tālu līdz šī notikuma simtgadei 2028. gadā, tāpēc mēģināsim visi kopā atsvaidzināt informāciju par šo interesanto zemes dzīļu pienesumu Valmieras vēsturē. Nepretendēju uz visu te pieminēto lietu pirmatklājēja statusu, jo šim, ceru, interesantajam pastāstam pamatā ir 2013. gadā ar gala ziņojumu dokumentēts SIA Valmieras Ūdens pasūtīts pētījums Valmieras minerālūdens praktiskās izmantošanas komercdarbībā, kuru ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Induļa Frišfelda laipnu gādību un uzņēmuma darbinieces Ingrīdas Kraukles palīdzīgu roku viņnedēļ saņēmu savā rīcībā.
Jaunajā valstī vēl mierīgi
1919. gada 30. septembrī Valmierā iznākošā laikraksta „Vidzemnieks” (Nr.31), kuru rediģēja rakstnieks un Valmieras apriņķa valdes priekšnieks Augusts Melnalksnis, pirmajā lappusē bija nopublicēti sveicieni tikko atklātajai Latvijas Augstskolai: „Esi sveicināta, alma mater Latviensis, no Valmieras! Esi sveicināta no Latvijas apvida, kur pret debesīm paceļas Zilais kalns ar saviem dievu kalniem, kur Gaujmalā par spīti vētrām un negaisiem stāv sirmie svētie upurozoli, kur Burtnieka ezers saulē vizuļo un Druvvalda pils par uzvarām ziņo, kur senlaikos staltā Beverīnas pils atradās, kur Tālivaldis valdīja, kur Jumeras ielejā Latviešu Indriķis hronikas rakstīja…”
Tā ir gudra, interesanta, skaista grāmata: BAZNĪCAS GAILIS IR VALMIERIETIS, Valmieras pašvaldības izdevums 2019. gadā, iespiests SIA Valmieras tipogrāfija Lapa. Ļoti valmieriska grāmata. Sakot paldies par veikumu, lai tomēr daža būtiska precizēšana.
Bija laiki un tāda noteikšana, kad par katru laikrakstos vai citos masu medijos izskanējušu kritizēšanu pašvaldībām, valsts iestādēm un vēl citām sevi kaut cik augstu vērtējošām anštaltēm septiņu dienu laikā obligāti bija jāsniedz publiska skaidrošana, kas tiek, tiks vai tomēr netiks darīts trūkumu novēršanā...
Valmieras novada fondā briest pārmaiņas: ilggadējais vadītājs ANSIS BĒRZIŅŠ ir ceļa jūtīs, gatavojas atgriezties dzimtajā Kurzemē un sākt jaunu darbu.
Nupat publiskotas SKDS veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata – viņi nekādi nespēj ietekmēt Saeimas un valdības darbu. Šādam apgalvojumam pilnībā piekrīt 45%, bet daļēji – 29% aptaujāto. Par to, ka viņiem ir iespējams ietekmēt Saeimas un valdības darbu, pilnībā pārliecināti ir tikai 6% aptaujāto, kamēr vēl 14% uzskata, ka viņiem šādas iespējas ir daļēji.
Šis jautājums patiesībā ir par kultūru, tradīcijām, paražām un visu pārējo. Es pats sev vienmēr uzdodu jautājumu – vai mēs esam vesela sabiedrība? Darbā vienmēr saņemu atbildi, ka tas ir jautājums par kultūras maiņu vai paradigmu maiņu. Ja mēs varam pamainīt kopumā sabiedrības domāšanas veidu un kultūru, tad varam pamainīt arī slimo un veselo attiecību!
Kad dienas kļūst manāmi īsākas un tumšākas, bet vakari nepielūdzami garāki, ir īstais brīdis iedegt sveci, lai klusībā padomātu un pieminētu, un varbūt pat mums nezināmajā Dvēseļu dārzā atkal satiktos ar dvēseļu radiniekiem. Katram taču tādi ir! Ne jau vienmēr tie ir mūsu asinsradinieki, visbiežāk gan dzīves laikā satikti, iepazīti un patiesi iemīļoti cilvēki, kuri ar savu personību ir iemantojuši mūsu uzticību, atstājuši neizdzēšamas pēdas mūsu raksturā, dzīves uztverē un esībā.