Zināju, ka ceļā no Cēsīm uz Valmieru atrodas lidlauks, un iedomājos, ka lasītājiem būtu interesanti uzzināt, kas tajā notiek, tāpēc meklēju kontaktus, lai pieteiktos ciemos. Tā pavisam nejauši internetā uzdūros adresei «Lidlauks», Priekuļu pagasts, kurā, kā sazinoties izrādījās, neatrodas vis aeroklubs, bet gan starptautiskas nozīmes organizācija — Vides risinājumu institūts, kura mājvieta ir pavisam netālu no aerokluba — ceļa malā, pļavā, gluži necilā vienstāva ēkā. Bet tas, kas tajā notiek, ne pa jokam pārsteidza.

Par Vidzemes čempioniem ugunsdzēsības sportā kļuvuši  Valmieras daļas ugunsdzēsēji glābēji – Oskars Reiziņš, Rihards Reiziņš, Miks Rakeckis, Edvīns Melnis un Edvarts Melnis.

Pirms pāris gadiem uzzinājām, ka viens no lielākajiem vēja enerģijas uzņēmumiem Ziemeļvalstīs «Eolus Vind AB» ir izteicis piedāvājumu arī Latvijā būvēt vēja elektrostaciju parku. Tika izvērtētas vietas, kur šāds parks ar diezgan tuvu vienai pie otras izvietotām, 100 metru augstumā paceltajām ar turbīnām varētu atrasties.  Nav jau  daudz teritoriju, kurās tāda būvniecība atmaksātos. Ir vien vairāki tā sauktie vēja koridori, pa kuriem vēji  pūš pietiekami spēcīgi un bieži. Viena no  visvējainākajām vietām ir Zemgales līdzenumi, kas, kā zināms, ir arī tā sauktā mūsu zemes maizes klēts. Tādēļ jau pirmie protesti bija, ka būtu bezjēdzīgi auglīgās zemes tērēt elektrības ražošanai. Kad ieceres virzītājiem izdevās  pierādīt, ka torņus var būvēt arī tā, ka tie graudaugu ražotājiem netraucēs, skanēja citas iebildes. Par vibrācijām, traucējumiem putniem, dabisko ainavu sabojāšanu utt. Cik un kuras no šīm iebildēm ir nopietnas un kuras ir vien sadomātas, teorētiski var iestāstīt vai visu ko. Taču reālas atbildes var sniegt tikai šāda parka darbināšana. Turklāt nav taču bezprāši nedz dāņi, nedz nīderlandieši, kas ar vēja ģeneratoriem saražo turpat vai pusi  no valstī vajadzīgās elektroenerģijas.

Bruto alga 1000 eiro mēnesī teju divām trešdaļām to Latvijas strādājošo, kam ir regulāri mēneša ienākumi, ir nesasniedzams cipars. Pēc nodokļu nomaksas nekāds apaļš cipars naudas makā tāpat nesanāk, taču savā ziņā šie ir skaitļi, par kuriem var teikt: ja ģimenē ir divi šādi pelnītāji, kas audzina divus bērnus, tad iztikt var. Taču realitāte jau ir pavisam cita.

Nedēļas nogalē Burkānciemā izskanēja pirmais mūzikas un mākslas pasākums. Tas notika Namdaru ielā.

Valmieras pagasta bērnu deju kolektīvs «Sadancēni» pagājušajā nedēļā piedalījās bērnu un jauniešu festivālā-konkursā «Varavīksne pār Vitebsku».

Jaunā Valsts vides dienesta (VVD) ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga savus amata pienākumus pilda tikai divus mēnešus, tāpēc iepazīstas ar situāciju Latvijas reģionos, apmeklējot gan lielākos centrus, gan arī atkritumu savākšanas, noglabāšanas un pārstrādes uzņēmumus. Pagājušajā nedēļā trešdien viņa savā Vidzemes tūrē vispirms piestāja Cēsīs, tad apmeklēja Vidzemē lielāko atkritumu noglabāšanas un šķirošanas poligonu Daibe, kur tikās ar ZAAO vadību un reģionālās preses pārstāvjiem, bet iepazīšanās braucienu noslēdza reģiona industriālajā galvaspilsētā Valmierā.

«Galvenā svētku noformētāja ir Regīna Jurgenovska, es viņai pieslēdzos pa vakariem, palīdzot izdarīt smagākas tehniskās lietas,» stāsta UNA BLAUMANE, kuras aizraušanās ir floristika, paskaidrojot, ka pati strādā pie muzeja noformējuma. «Tā kā tēma ir Ar gardu muti, tad man top saldējuma konusi, bet ziedu kastes pie šķūnīša sienas ir stacionārās – tā mēs katru gadu kaut ko jaunu izdomājam.»

Kopš novada svētkiem Naukšēnu Cilvēkmuzejā skatāma ar iedzīvotāju atbalstu tapusī izstāde Rūgts!, kuru iekārtojusi muzeja vadītāja DIĀNA GLUŠONOKA, apkopojot lietas – kleitas, plīvurus, kurpes, uzvalkus, līgavas pušķus, mašīnu rotājumus, kāzu pidžamu un pat līgavas suņa kāzu uzvalciņu – un atmiņu stāstus par dažādos laikos notikušām kāzām. Vēl Zilajā istabā skatāma pudele ar kāzu novēlējumiem, kaste, kura izgatavota 1998. gadā veikalā Artavs, lai būtu iekš kā atvest kāzu kleitu, albumi un amizantas un vēsturiskas (no 1917. gada) fotogrāfijas, kāzu fotogrāfa Raiņa Tentera amata zīmes, ielūgumi, viesu grāmatas, pūra segas, dvieļi un galdauti, dāvanā saņemtā servīze un volejbola bumba.

Projekta Ķoņu dārgumus meklējot ietvaros laikā no maija līdz jūnijam notika vairākas teorētiskās nodarbības, kurās dalībnieki kartē iezīmēja, viņuprāt, pie Ķoņu vērtībām pieskaitāmās vietas, lietas, prasmes, cilvēkus. Ne vienreiz vien nodarbībās, meklējot tālākus ideju risinājumus, tikāmies ar mūsu mentori, starptautiskās biedrības Culturelab pārstāvi Ilonu Asari, Amatas novada un Āraišu kopienas pārstāvēm, kas ar savu pieredzi iedrošināja mūs rīkoties tālāk. Teorētiskās nodarbības Zirgu pasta stacijā apmeklēja 3 līdz 8 cilvēki, atkarībā no tēmas.