Ir vasara, un Latvijā cilvēki atkal jūtas samērā brīvi –  veikalos gan joprojām iet tikai maskās, bet pārējā laikā jau pošas dažādiem izklaides pasākumiem un daļa nedziedināmas tūrisma ligas apsēsto spriņģo pa pasauli kā no ķēdes norāvušies... Daļai sabiedrības, īpaši tiem, kas, sazvērestības teorijas sociālajos tīklos salasījušies, kovida pandēmijas diktēto uztver kā uzbraukumu viņu svētajām cilvēktiesībām, patlaban jūra atkal šķiet vairs pat ne līdz ceļiem, bet jau zem potītēm.

Lai ko sludinātu antivakseri, vīruss joprojām brīvdienas nav paņēmis, un no oriģinālā Covid-19 un jau vairākiem tā mutantiem vispirms mūs tomēr sargā vakcinācija. Patlaban Latvijā pirmo vakcīnas devu saņēmuši apmēram 40% iedzīvotāju, bet vakcinācijas procesu noslēguši virs 34%. Ja pilnībā vakcinētu iedzīvotāju īpatsvars tikai nedaudz pārsniedz pirmo poti saņēmušo īpatsvaru, tad tas ir tāpēc, ka Johnson&Johnson nepieciešama tikai viena deva, pēc kā cilvēks uzskatāms par pilnībā vakcinētu. Starp citu, tieši ar tādu poti bruņots, uz Tokijas olimpiskajām spēlēm dosies  Valmieras olimpietis soļotājs Arnis Rumbenieks, kuram tā būs jau trešā olimpiāde. Tiesa, Japānas olimpisko spēļu realizācija tomēr atrodas zem kovida pandēmijas Dāmokla zobena, nedod Dies, ja spēļu dalībnieku vidū sāksies masveida inficēšanās, tad nav izslēgta pat šī pasaules masveidīgākā sporta foruma apstādināšana... Un tobrīd vismazāk kāds muldēs par cilvēktiesībām, tad visu izšķirs šaurais naža asmens starp cilvēka veselību un slimību vai vēl ko ļaunāku!

Japāna no Latvijas tālu, taču tāpēc jau nedomāsim, ka dzīvojam nupat atkal kā Dieva ausī... Imunitāte pret kovidu joprojām valstij un valdībai aktualitāte Nr.1, tā tam vienkārši jābūt! Tiesa, ar vakcinēšanos vairs mums tik raiti neiet kā maijā, taču process uz priekšu virzās. Visaugstākie vakcinēšanās rādītāji līdz šim Latvijā bijuši nedēļā no 24. maija, kad vidēji dienā tika vakcinēti vairāk nekā 16 tūkstoši cilvēku, bet 28. maijā mūsu valstī uzstādīts vienā dienā vakcinēto skaita pirmrekords – potes saņēma 24600 cilvēki! No 10. maija četras nedēļas pēc kārtas Latvijā katru nedēļu tika vakcinēti vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Žēl, bet kopš vasaras sākuma šie rādītāji krītas, cik toreiz vakcinēja vienā dienā, tik šodien vairs nespēj pat visā nedēļā...

Iepriekšējā «Liesmas» numurā jau pastāstījām par to, kā noritēja Mazsalacas pilsētas svētki un velosvētki Ērenpreisam 130. Velosvētku mērķis izsenis bijis popularizēt riteņbraukšanu kā pieejamu un veselīgu sporta veidu ģimenēm, kā arī veicināt iedzīvotāju aktīvu dzīvesveidu un sportiskās aktivitātes, un, protams, turpināt un popularizēt Mazsalacas pilsētas svētku un velosvētku tradīcijas.

Svētku ietvaros bija skatāma arī tautas lietišķās mākslas studijas «Mazsalaca» dalībnieces un Tautas daiļamata meistares GUNTAS JĒKABSONES 60 gadu jubilejas izstāde. Gunta ikdienā ir skolotāja, māca bioloģiju un ķīmiju, bet aušana ir ne tikai hobijs, bet pat sirdslieta. Viņa pie stellēm sēžas tad, kad grib aust, un tad tam nododas pilnībā – kā nu kuru reizi sanāk, ir reizes, kad gribas aust katru dienu, ir reizes, kad ir pauzes pa vidu, jo negribas būt pie stellēm.

Trešdien Valmiera pavadīja tālajā ceļā uz Tokijas olimpiādi savējos olimpiešus. Tēvs – treneris un dēls – soļotājs Aivars un Arnis Rumbenieki ir īsteni valmierieši, BMX braucēja Vineta Pētersone un viņas treneris Ģirts Kātiņš nāk no Smiltenes puses, bet Taurenē dzimušo Helviju Babri līdz BMX olimpieša līmenim Valmierā sagatavojis saldenieks Miks Puķītis. Šodien viņi visi kā viens ir mūsējie, tāpēc arī ceļavārdus improvizētā ceremonijā Livonijas laika pilsdrupu priekšā saņēma no Valmieras novada domes priekšsēdētāja Jāņa Baika un Valmieras Bērnu sporta skolas direktores Līgas Dzenes.

Jau otro gadu pēc kārtas netālu esošajā Liepā jeb – kā vēl to mēdz dēvēt – Lodē notika pasākums «Liepas ceļotāju diena». Šogad tas notika 17. jūlijā. Dienu pēc Liepas vārdadienas «Liepas kopa» aicināja iepazīt vietējo tūrismu, doties pārgājienos, klausīties stāstus un nodarboties ar dažādām interesantām aktivitātēm, ko piedāvā vietējie uzņēmēji un iedzīvotāji.

Šī gada devīze «Ne zariņa nenolauzu» aicināja ikvienu doties dabā un darīt to saudzīgi. Ir jūtams uzsvars uz vides jautājumiem, vides saglabāšanu, lai mēs dzīvotu pēc iespējas tīrākā un sakoptākā vidē. Dienas garumā norisinājās 15 pasākumi un noslēgumā koncerts. Notika sarunas, izstādes, pārgājieni un radošās darbnīcas. Ikkatrs varēja sev atrast piemērotāko nodarbi.

Valmieras novada domes priekšsēdētājs JĀNIS BAIKS viņpiektdien sniedza pirmo interviju Liesmai, esot jaunajā amatā. Šoreiz – tikai pirmā daļa no sarunas.

17. jūlijā reizē ar pilsētas svētkiem jau vienpadsmito gadu svinēja Mazsalacā dzimušā amatnieka, velosipēdu izgatavotāja Gustava Ērenpreisa jubileju.

«Vācu valodā nav vārdu, lai precīzi pastāstītu, kas šeit ir noticis,» – tā svētdien pēc negaidīto un katastrofālo plūdu izpostīto federālo zemju apmeklēšanas teica Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa tūdaļ arī nešaubīgi pauda piekrišanu zinātnieku jau izteiktajiem pirmajiem secinājumiem, ka notikušais ir globālās sasilšanas reālas sekas, kas nu postoši skārušas arī Eiropu un Vāciju. Vācu valodā vārdu šo postījumu raksturošanai vispirms jau laikam gan nevar būt tādēļ, ka šī karus piedzīvojusī, pēc tiem atlabusī un mūsdienās sakārtotības un infrastruktūras ziņā precīzi izveidotā gandrīz vai paraugvalsts nekad tādus dabas radītus postījumus nav piedzīvojusi. Pat vēsturē pirms ķeizara Vilhelma laikiem. Ir pa reizei pēc ilgstošām lietavām plūdos no krastiem izgājusi Elba, Reina, it sevišķi Donava. Taču šoreiz, kad Vācijā divās dienās nolija 148 litri uz kvadrātmetru (jūlija mēneša norma ir 80 litru uz kvadrātmetru), plūdi sākās arī tajās federālajās zemēs, kuras ir tālu no lielajām upēm un kuru iedzīvotāji pat senatnē neko tādu nebija piedzīvojuši. Viņi gan pilsētiņas, gan mājas gadu simtiem bija veidojuši, būvējuši it kā tik drošās vietās, kurās jebkādas plūdu iespējas pat nebija iedomājamas. Bet notika it kā pat neiespējamais, un katastrofālajos plūdos ir iznīcināta vairāk nekā puse vienai no Vācijas visapdzīvotākajām, bagātākajām federālajām zemēm – Ziemeļreinai -Vestfālenai, kur cietuši šīs zemes 53 apgabali. Postījumi nodarīti arī citām zemēm.

Zinātnieki šādu dabas katastrofu skaidro ar to, ka milzīga anticiklona mala ilgāk nekā jebkad agrāk šovasar noturēja vēsa gaisa ieplūšanu Eiropā no ziemeļiem. Siltais klimats (pat Norvēģijas ziemeļos termometra stabiņš vairākkārt pakāpās virs + 30 grādu atzīmes) kausēja polāro ledu, iztvaikoja un atmosfērā pacēlās milzīgas ūdeņu masas. Tikuši pāri anticiklona robežai, mākoņu virpuļi tās izgāza, kur nu katram trāpījās un bija radušies lietus gāzēm visatbilstošākie apstākļi. Šoreiz visvairāk trāpīja Vācijai.

Bet zinātnieki jau tagad nešaubīgi paziņo, ka, nesamazinot globālo sasilšanu, neprognozējami, gluži negaidīti postījumi Eiropā arī citur var atkārtoties arvien biežāk un, iespējams, jau katru gadu. Jautājums būs vien, kurai valstij tie trāpīs nākamreiz un cik traģiski.

20. jūnijā Neikenkalna dabas koncertzālē Dikļos godināja Kocēnu novada uzņēmējus, pasniedzot «Kocēnu novada uzņēmēju gada balvu 2020». Liesma devās uz Kocēnu novada Dikļu pagastu apciemot nominācijas «Gada tūrisma uzņēmējs» uzvarētāju – Mini Zoo «Mežiņi» saimnieci INGUNU VALDMANI.

Lai arī kādu uz laiku LELDE un RAIVIS GRAVAS bija kļuvuši par pilsētniekiem, lauki tā arī nepārstāja jauniešus vilināt atpakaļ.

Cerības un... krīzes mācības

Kocēnu «Klētnieki» tālākajai kopdzīvei tika noskatīti, kad abi tik tikko bija iepazinušies. «Sapratām, ka gribam dzīvot laukos. 2006. gadā šo īpašumu nopirkām. Tajā brīdī tā bija tikai jaunbūve, un ne viens vien mums teica, ka aizejam dzīvot džungļos. Bet mums pašiem šī vieta ļoti patika, un tagad esam priecīgi, ka tur dzīvojam,» saka Lelde. «Kad valstī sākās krīze, negaidīti viss sagriezās kājām gaisā. Lai visu nepazaudētu, nācās ātri noreaģēt, un, kā tolaik daudzi, devāmies strādāt uz ārzemēm. Tolaik tas bija vieglāk, jo bērnu mums vēl nebija. Nedēļas laikā sataisījāmies, iekāpām mašīnā un aizbraucām.