Kopš pagājušās piektdienas līdz pat februāra beigām piecos Hanzas namiņos gar ielas malu skatāma Valmieras muzeja sagatavotā Mihaila Ignata fotogrāfiju izstāde par barikāžu laiku Rīgā pirms 30 gadiem. Jubilejas reizē par šo ieceri tuvāk lūdzām pastāstīt ekspozīcijas veidotāju INGRĪDU ZĪRIŅU: 

Kopš 1991. gada janvāra barikādēm jau aizsteiguši 30 gadi. Kad šādā distancē to dienu notikumus vērtē un uzdod jautājumus jau vēsturnieki, uz daudziem joprojām vēl atbilžu nav. Visi atzīst, ka barikādes bija viens no izšķirīgākajiem brīžiem, lai varētu turpināties 1990. gada 4. maija Latvijas Augstākās Padomes deputātu vairākuma pieņemtās Neatkarības deklarācijas sāktais ceļš uz valstisko neatkarību.

Šogad mūs ir pārsteigusi īstena ziema ar sniegu un salu pat līdz mīnus divdesmit grādiem. Ko tas nozīmē? Ka tas ir papildu darbs gan ceļu uzturētājiem, gan sētniekiem, kuriem ir jānotīra katra ietve un taciņa. Pēc tam jānokaisa ar granti, sāli – esmu redzējusi šādus variantus. 

Dīvaliņa pļavās Valmierā atvērta 400 metrus gara slēpošanas trase, kas bez maksas pieejama ikvienam interesentam, bet pa turpat netālu ieslidinātajiem kalniņiem var traukties ragaviņās.

Latvijas lauksaimniecības datu centrs pagājušā gada nogalē bija publicējis datus par 2019./2020. pārraudzības gadu. 

Katra jauna gada sākumā mēs cits citam vēlam laimīgu Jauno gadu. Tagad, 2021. gada janvārī,  kad aizvadīts tik ļoti dīvains gads, es aizdomājos par to, kas tad īsti ir tā laime? Imants Ziedonis saka: «Un tādas lielas laimes nemaz nav. Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.» Atskatoties uz darbu un notikumiem dzimtsarakstu nodaļā pērn, manuprāt, bija tieši tā – daudz mazu prieku un daudz mazu laimīšu.

Matīšos – viesnīcas Matīsiņš ēkas priekšā otrpus ielai – jau vairāk nekā pusotra gada desmits pagājis, kopš ierīkota slidotava, kārtīgs hokeja laukums ar bortiem. Aktīvāk šeit slidošanas entuziasti darbojas tieši pēdējos gados, vairāk, protams, ziemas sezonās.

Tikko sācies 2021. gads. Šis Latvijai ir īpašs laiks, jo tieši pirms 30 gadiem, 1991. gada janvārī, mūsu tauta uz barikādēm Rīgā prata aizstāvēt atjaunotās valsts neatkarību. Sava vieta šajā vēsturē ir arī Burtnieku novada ļaudīm, kuri tolaik vēl bija katrs no sava pagasta, taču vienoti kopējās lietas labad. 

Sestdien un svētdien Šveicē Sanktmoricas dabiskā ledus trasē notika kārtējie Pasaules kausa izcīņas posmi bobsleja divnieku un četrinieku ekipāžām. Tā kā Oskars Ķibermanis iedzīvojies cirkšņa savainojumā, līdera lomu vajadzēja uzņemties Oskaram Melbārdim, kurš pierādīja, ka pēc veselības sakārtošanai veltītā pārtraukuma ar katrām sacīkstēm atgūst braukšanas garšu.

Viņnedēļ tā nopietnāk par sevi pēc ilgāka laika atgādināja Latvijas ziema. Beidzot varēja izvērsties gludie un kalna slēpotāji, slidotāji ar un bez hokeja nūjām un ripas, arī vienkārši no kalna braucēji un šļūkātāji. Saprotams, ka uz kādu laiku – tiesa, atbilstoši valstī noteiktajām prasībām – varēja savu biznesu atvērt kalnu slēpošanas trašu saimnieki, protams, vietas, neskatoties uz operatīvu rezervāciju, noteikti nepietika visiem gribētājiem...