Piektdien līdz Latvijai nonāca viena no apjomīgākajām naudas kravām, kādu vienkop mūsu valsts vispār ir saņēmusi. Proti, vieni no pirmajiem esam tikuši pie 237 miljoniem eiro no Eiropas Atveseļošanas fonda kopumā mums paredzētajiem 1,82 miljardiem eiro.
Nu jau vairākus mēnešus notikumi uz Latvijas – Baltkrievijas robežas ir valdības uzmanības lokā varbūt pat vairāk nekā Covid-19 problēmas. Nu katru dienu tiek nosaukts ne tikai ar covid saslimušo skaitlis, bet arī minēto robežu nelegāli šķērsot mēģinājušo.
Jau pāris gadu, bet it sevišķi šogad Burtnieks atkal izpelnījies ne vien iepriekšējā Burtnieku, bet nu jau arī lielā Valmieras novada deputātu pastiprinātu uzmanību. Savstarpēji pārmetumi un strīdi turpinās starp zvejniekiem un makšķerniekiem. Tiek atkal lemts par dažādu pētījumu un aizliegumu vajadzību, jo Burtniekā nu jau kuru gadu ir acīmredzams vērtīgāko zivju (līdaku un zandartu) lomu samazinājums gan makšķerniekiem, gan arī jau zvejniekiem. Vieni pārmet otriem, ka viņi ezeru burtiski izkāš.
Zinot, ka 14. Saeimas vēlēšanas būs vien nākamā gada 3. oktobrī, daudziem ir izbrīns, kāpēc tik laikus sākusies partiju gluži vai drūzmēšanās pie durvīm Saeimas namam Rīgā Jēkaba ielā. Pašlaik gan vien ar piketiem un pieprasījumiem, bet ar izteiktu mērķi – pēc gada pa šīm durvīm ieiet ar deputātu mandātiem.
Augusts Latvijai ar būtiskiem notikumiem un lēmumiem ir vērtējams par patriotisma, pat svētu piemiņas mēnesi visiem, kas sāka Atmodu un 1991. gada 21. augustā ar todien pieņemto konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» pēc 50 okupācijas gadiem atjaunoja Latvijas neatkarību de facto.
Varbūt pat zeltu satur
Tie, kuri skolas gados kaut cik ir arī ķīmiju mācījušies, atcerēsies, ka Mendeļejeva tabulā ir vismaz 118 elementu. Lielākā daļa no tiem kaut vai pavisam mazos daudzumos ir vajadzīgi arī mūsu organismam.
Ar domes vēlēšanām 11. septembrī jau arī Rēzeknes un Varakļānu novados, pēc pamatīgas stīvēšanās pašvaldību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ierēdņu un Saeimas deputātu starpā, arī pēc dažādu lēmumu apstrīdēšanas Satversmes tiesā (ST) it kā vajadzētu noslēgties gadiem lolotajai Administratīvi teritoriālajai reformai (ATR).
Kad viens no Saeimas deputātiem, stāvēdams Rīgā pie Saeimas nama durvīm, skaļi klaigā un, kā tas bija aizvadītajā nedēļā, sola: «Mēs panāksim, ka viņi mūs sadzirdēs, ka viņi no mums baidīsies», vismaz man neradās skaidrība, kuri tad ir mēs un kuri kaut kādi tur viņi.
Ir vācieša Vilhelma Buša jau pirms 150 gadiem rakstīts humora pilns dzejas darbs «Makss un Morics» par puikām, kuri, lai ciemata ļaudīm nav garlaicīga dzīvošana, viņu dienas grezno ar saviem nedarbiem. Rindas no šī Aspazijas latviski pārceltā dzejojuma man reizēm ieskrien prātā, pat kad jāvērtē pietiekami nopietnas situācijas. Tā arī, redzot, kas notiek, kāds turpinājums paredzams vēl līdz galam nepabeigtajai administratīvi teritoriālajai reformai (ATR), atceros trāpīgās rindas: «Pirmais nedarbs vēl nav beigts, kad jau nākamais tiek steigts…»
Vasarā, kad ierobežojumu dēļ daudziem ceļotgribētājiem ir nedrošība doties uz tālām zemēm, daudzi cenšas tepat Latvijā vēlreiz pabūt vietās, kurās ir iespējams ieraudzīt kaut ko uzmanību piesaistošu. Par pēdējos mēnešos pieprasītu ceļojuma galamērķi atkal ir kļuvis Lībiešu krasts un Miķeļtornis. Te uz savas zemes mākslas darbu – brīvdabas instalāciju «Nekādu lībiešu nav» – izvietojis viens no Latvijā dzīvojošajiem pēdējiem lībiešiem, dzejnieks, mākslinieks un filozofijas doktors Valts Ernštreits. Objekts veidots kā draudīgs metāla būris, ko sedz ceļa zīmes ar nosvītrotiem vietu nosaukumiem lībiešu valodā
«Vācu valodā nav vārdu, lai precīzi pastāstītu, kas šeit ir noticis,» – tā svētdien pēc negaidīto un katastrofālo plūdu izpostīto federālo zemju apmeklēšanas teica Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa tūdaļ arī nešaubīgi pauda piekrišanu zinātnieku jau izteiktajiem pirmajiem secinājumiem, ka notikušais ir globālās sasilšanas reālas sekas, kas nu postoši skārušas arī Eiropu un Vāciju. Vācu valodā vārdu šo postījumu raksturošanai vispirms jau laikam gan nevar būt tādēļ, ka šī karus piedzīvojusī, pēc tiem atlabusī un mūsdienās sakārtotības un infrastruktūras ziņā precīzi izveidotā gandrīz vai paraugvalsts nekad tādus dabas radītus postījumus nav piedzīvojusi. Pat vēsturē pirms ķeizara Vilhelma laikiem. Ir pa reizei pēc ilgstošām lietavām plūdos no krastiem izgājusi Elba, Reina, it sevišķi Donava. Taču šoreiz, kad Vācijā divās dienās nolija 148 litri uz kvadrātmetru (jūlija mēneša norma ir 80 litru uz kvadrātmetru), plūdi sākās arī tajās federālajās zemēs, kuras ir tālu no lielajām upēm un kuru iedzīvotāji pat senatnē neko tādu nebija piedzīvojuši. Viņi gan pilsētiņas, gan mājas gadu simtiem bija veidojuši, būvējuši it kā tik drošās vietās, kurās jebkādas plūdu iespējas pat nebija iedomājamas. Bet notika it kā pat neiespējamais, un katastrofālajos plūdos ir iznīcināta vairāk nekā puse vienai no Vācijas visapdzīvotākajām, bagātākajām federālajām zemēm – Ziemeļreinai -Vestfālenai, kur cietuši šīs zemes 53 apgabali. Postījumi nodarīti arī citām zemēm.
Zinātnieki šādu dabas katastrofu skaidro ar to, ka milzīga anticiklona mala ilgāk nekā jebkad agrāk šovasar noturēja vēsa gaisa ieplūšanu Eiropā no ziemeļiem. Siltais klimats (pat Norvēģijas ziemeļos termometra stabiņš vairākkārt pakāpās virs + 30 grādu atzīmes) kausēja polāro ledu, iztvaikoja un atmosfērā pacēlās milzīgas ūdeņu masas. Tikuši pāri anticiklona robežai, mākoņu virpuļi tās izgāza, kur nu katram trāpījās un bija radušies lietus gāzēm visatbilstošākie apstākļi. Šoreiz visvairāk trāpīja Vācijai.
Bet zinātnieki jau tagad nešaubīgi paziņo, ka, nesamazinot globālo sasilšanu, neprognozējami, gluži negaidīti postījumi Eiropā arī citur var atkārtoties arvien biežāk un, iespējams, jau katru gadu. Jautājums būs vien, kurai valstij tie trāpīs nākamreiz un cik traģiski.
Meža zemenes pazīst laikam gan katrs latvietis, pat tie, kas pēc tām uz mežu nav gājuši, bet vien tirgū pirkuši vai baudījuši vien izcilas tortes krāšņā garnējumā. Taču daudz mazāk būs to, kas būs lasījuši vai pat pamanījuši meža zemenes radinieci spradzeni, kas pēc zinātnieku jaunākajiem pētījumiem vērtīguma ziņā mežinieci pat stipri pārspējot.
Nesaskaitītie
Latvijā ir vairāk nekā 12 tūkstoši upju un vairāk nekā 2000 ezeru. Cik ir avotu, līdz šim nav saskaitīts. Pirms 30 gadiem pēc Gunta Eniņa vadīta semināra avotu atrašanās vietu kartes veidošana tika uzsākta. Taču, kad vienā vasarā vien tika pamanīti apmēram 1700 avoti un tika vērtēts, ka tādu daudzumu nopietnāk izpētīt nepietiks spēka, kartēšana apsīka, turpinājās neregulāri, bez mērķtiecības.
Tas nu ir noticis. Administratīvi teritoriālā reforma reizē ar jaunievēlēto deputātu sanākšanu uz pirmajām domes sēdēm un vadošo amatpersonu ievēlēšanu vairumā pašvaldību ir kļuvusi reāla, beidzot sāk pati savu dzīvi.
Līgo svētki un Jāņi Eiropas mērogā nav tik populāri, lai tos arī citur vai veselu nedēļu svinētu, kā šogad pie mums. Citās Eiropas valstīs dažādās iestādēs un varas institūcijās darbs turpinājās ierastā ritmā, pēc iepriekš jau saskaņotiem plāniem.
Ir vietas, līdz kurām katram latvietim kaut reizi (varbūt pat vairākas) mūžā ir jāaizbrauc, jāaiziet. It sevišķi tiem, kuri gluži kā dievību godina Latvijas dabu. Neapšaubāmi tāds ir Gaiziņš, kaut vai Daugavas ūdeņu nu segtais, bet dzelmē tomēr vēl pastāvošais un reiz uz atgriešanos saules gaismā cerošais Staburags, arī Zilaiskalns un Sietiņiezis.
Laikam tādēļ, ka ceļot gribošie labu laiku uz tālām zemēm nu tiek vien ar lielu apgrūtinājumu, viņi līdz šim mazāk zināmus dabas retumus daudz vairāk pamana tepat Latvijā.
Saeimas preses dienests izplatīja ziņu, ka Administratīvi teritoriālās reformas komisija izskatīšanai galīgajā lasījumā ir atbalstījusi «Latviešu vēsturisko zemju likuma» projektu.
Gandrīz vai paradokss, ka politiķu un sabiedrības interese par nupat notikušajām pašvaldību vēlēšanām ir pat krietni augstāka, nekā tā bija pašās vēlēšanu dienās. Uzzinājuši veiksminiekus, jaunajās pilsētu un novadu domēs iebalsoto konkrēto deputātu vārdus, daudzi nu meklē atbildi arī uz jautājumu, kādēļ bijusi tik zema vēlētāju aktivitāte.
Kad nu jau no rīta agruma līdz vēlam vakaram dārzos ducina zāles pļāvēji un rūc trimmeri, Kauguru pagasta «Sapās» dzīvojošā Spodrīte Grudule rosina šo viņasprāt pārāk agro pavasarīgo trakumu kaut nedaudz piebremzēt.