Ar trešo mēģinājumu pēc vairāk nekā trim mēnešiem Latvija, visticamāk, beidzot iegūs jaunu valdību «Jaunās Vienotības» (JV) izvirzītā Krišjāņa Kariņa vadībā. Vienlaikus pastāv bažas, ka šīs valdības rīcībspēja virknē jautājumu var izrādīties samērā ierobežota.
Pēdējās dienās jaunās valdības veidošanu ir aizēnojis iespējamās korupcijas skandāls Latvijas galvaspilsētas pašvaldības uzņēmumā «Rīgas satiksme». Pastāv aizdomas, ka virkne augsta ranga uzņēmuma darbinieku, iespējams, nodrošinājušies ar politisko aizmuguri, visai rafinēti korumpējušies uz transportlīdzekļu iepirkuma rēķina.
Prognozējamā KPV LV premjerministra amata kandidāta Alda Gobzema prognozējamā izgāšanās ir aktualizējusi jautājumu par iespējamām Saeimas ārkārtas vēlēšanām, kuru sarīkošana gan nav tik vienkārša, kā šķiet pirmajā brīdī, un pārskatāmā nākotnē jaunas vēlēšanas, visticamāk, nav gaidāmas.
Novembra beigās Melnajā jūrā notika robežincidents starp Krievijas robežsargiem un trim Ukrainas kara flotes kuģiem (vai pareizāk – diviem kuteriem un velkoni), kas noslēdzās ar to, ka Krievijas puse, lietojot bruņotu spēku, arestēja ukraiņu kuģus un visus 24 to apkalpju locekļus.
Valsts prezidentam Raimondam Vējonim uzticot iespējamās nākamās valdības veidošanu KPV LV premjera amata kandidātam Aldim Gobzemam, ir sācies otrais valdības veidošanas mēģinājums. Līdzīgi kā nesen Jānim Bordānam (JKP), kuram valdību izveidot neizdevās, arī Gobzemam ir dotas divas nedēļas laika (līdz 10. decembrim) rezultāta sasniegšanai.
Latvijas valsts simtgades svinības ir aizvadītas, un mums atkal nākas atgriezties politiskajā realitātē, kur ar prognozējamu izgāšanos ir beidzies Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) un tās līdera Jāņa Bordāna mēģinājums izveidot jaunu valsts valdību.
Šīs nedēļas nogalē beidzot pienāks ilgi gaidītā oficiālā Latvijas valsts pastāvēšanas simtgade. Galvenais šajā gadījumā gan ir ne tik daudz svētku salūti, koncerti un runas, cik Latvijas valstiskuma apzināšanās un nepieciešamība ikvienam kaut nedaudz padomāt par savu valsti, tās pagātni un nākotni. Valsts simt pastāvēšanas gadi tomēr ir pietiekami ilgs laiks un sava veida atskaites punkts, lai katrs klusībā pats sev atbildētu uz dažiem jautājumiem.
Interesantas apstākļu sakritības dēļ vakar – dienā, kad uz pirmo sēdi pulcējās jaunā sasaukuma, 13. Saeima, apritēja tieši tūkstotis dienu kopš joprojām pie varas esošās Māra Kučinska (ZZS) valdības izveidošanas. Valdība sāka strādāt 2016. gada 11. februārī, bet šobrīd turpina darbu pagaidu režīmā.
Visas pazīmes liecina, ka līdz 6. novembrim, kad gaidāma jaunā sasaukuma Saeimas pirmā kopā sanākšana, tajā ievēlētie politiskie spēki tā arī ne tikai nebūs spējuši vienoties par jaunas valdības izveidi, bet arī nebūs spējuši sadalīt amatus pašā Saeimā.
Ļoti ticams, ka Latvijas jaunās valdības veidošanas sarunu gaitā izskanēs ne viena vien savdabīga ideja par ministriju skaita samazināšanu, ministriju apvienošanu vai kandidātiem uz kādu no ministru posteņiem. Pagaidām pati «oriģinālākā» doma ir bijusi par ārlietu ministra amata piešķiršanu bezpartijiskam diplomātam.
Pašlaik, kad sāk rimties priekšvēlēšanu kaislības, rodas arī iespēja paraudzīties uz aizvadītajām 13. Saeimas vēlēšanām savā ziņā no malas. Tostarp mēģinot rast atbildi uz jautājumiem, kamdēļ reizi pēc reizes samazinās vēlētāju aktivitāte un kamdēļ reizi pēc reizes ar apbrīnojamu neatlaidību tiek atbalstīti tādi politiskie spēki, par kuriem jau sākotnēji ir skaidrs, ka nekas labs no viņu aktivitātēm nav gaidāms.
Pretēji daudzu vēlētāju cerībām, nu jau aizvadītās 13. Saeimas vēlēšanas diezin vai atrisinās Latvijas sasāpējušās problēmas. Drīzāk gan otrādi – var gadīties, ka problēmu kļūs tikai vairāk.
Līdz 13. Saeimas vēlēšanām palikušas vairs tikai dažas dienas – balsojums gaidāms jau šīs nedēļas nogalē. Tajā pašā laikā vēlēšanu iespējamais iznākums joprojām ir neskaidrs, un pamatotas cerības iekļūt nākamajā Saeimā saglabā vismaz septiņas politiskās partijas vai vēlēšanu apvienības.
Kā liecina pēdējās priekšvēlēšanu aptaujas, lai arī līdz 13. Saeimas vēlēšanu dienai ir palikusi vairs tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, gandrīz divas piektdaļas Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju joprojām nezina, par ko un vai vispār viņi balsos, pie tam runa šajā gadījumā ir pamatā par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tradicionāli piedalās dažādos balsojumos.
Par Latvijas iekšpolitikas sava veida raksturīgu iezīmi ir kļuvis fakts, ka līdz ar kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvošanos aktualizējas arī jautājums par to, kā pareizi vēlams Latvijas Valsts prezidents.
No plašsaziņas līdzekļu darba kārtības nepazūd ar tā kā bijušo, tā kā oficiāli joprojām esošo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču saistītas tēmas. Piemēram, nupat pēc ilgas spriešanas tika secināts, ka atlaist Rimšēviču no darba juridiski tomēr nav iespējams līdz brīdim, kamēr nav saņemts notiesājošs tiesas spriedums.
Tepat netālu esošā Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija bieži un labprāt mēdz sevi pieskaitīt pie ziemeļvalstīm. Arī Latvijā šāda tendence ir gana izplatīta, un bieži nākas dzirdēt, ka vispār jau mēs neesam nekāda Austrumeiropa, bet gan piederam pie Ziemeļeiropas. Vienīgi vēsturiski ir tā sagadījies, ka esam nonākuši ne gluži tur, kur mums vajadzētu būt.
Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, redzot jaunākos politisko partiju reitingus, kārtējo reizi nav iespējams izvairīties no izbrīna par to, cik ievērojama daļa Latvijas vēlētāju turpina atbalstīt atklāti populistiskus un marginālus politiskos spēkus.
Latvijas politiskajā vidē sācies kārtējais skandāls, kurš var ietekmēt oktobrī gaidāmo saeimas vēlēšanu rezultātus. Runa ir par tā dēvētajām Taureņu pirts sarunām jeb ietekmīgu vīru slepenām apspriedēm un lietu kārtošanai, ko vairāku gadu garumā ierakstījis tāds dienests kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
Pirms dažām dienām Spānijas militārais iznīcināts, patrulējot virs Igaunijas gaisa telpas, nejauši izšāva klases gaiss – gaiss raķeti, kuru vismaz pagaidām tā arī nav izdevies atrast. Incidents oficiāli ir noformulēts kā negadījums, un varas iestādes to cenšas noklusēt, izliekoties, ka nekas īpašs nav noticis.