Latvijas valsts simtgades svinības ir aizvadītas, un mums atkal nākas atgriezties politiskajā realitātē, kur ar prognozējamu izgāšanos ir beidzies Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) un tās līdera Jāņa Bordāna mēģinājums izveidot jaunu valsts valdību.
Šīs nedēļas nogalē beidzot pienāks ilgi gaidītā oficiālā Latvijas valsts pastāvēšanas simtgade. Galvenais šajā gadījumā gan ir ne tik daudz svētku salūti, koncerti un runas, cik Latvijas valstiskuma apzināšanās un nepieciešamība ikvienam kaut nedaudz padomāt par savu valsti, tās pagātni un nākotni. Valsts simt pastāvēšanas gadi tomēr ir pietiekami ilgs laiks un sava veida atskaites punkts, lai katrs klusībā pats sev atbildētu uz dažiem jautājumiem.
Interesantas apstākļu sakritības dēļ vakar – dienā, kad uz pirmo sēdi pulcējās jaunā sasaukuma, 13. Saeima, apritēja tieši tūkstotis dienu kopš joprojām pie varas esošās Māra Kučinska (ZZS) valdības izveidošanas. Valdība sāka strādāt 2016. gada 11. februārī, bet šobrīd turpina darbu pagaidu režīmā.
Visas pazīmes liecina, ka līdz 6. novembrim, kad gaidāma jaunā sasaukuma Saeimas pirmā kopā sanākšana, tajā ievēlētie politiskie spēki tā arī ne tikai nebūs spējuši vienoties par jaunas valdības izveidi, bet arī nebūs spējuši sadalīt amatus pašā Saeimā.
Ļoti ticams, ka Latvijas jaunās valdības veidošanas sarunu gaitā izskanēs ne viena vien savdabīga ideja par ministriju skaita samazināšanu, ministriju apvienošanu vai kandidātiem uz kādu no ministru posteņiem. Pagaidām pati «oriģinālākā» doma ir bijusi par ārlietu ministra amata piešķiršanu bezpartijiskam diplomātam.
Pašlaik, kad sāk rimties priekšvēlēšanu kaislības, rodas arī iespēja paraudzīties uz aizvadītajām 13. Saeimas vēlēšanām savā ziņā no malas. Tostarp mēģinot rast atbildi uz jautājumiem, kamdēļ reizi pēc reizes samazinās vēlētāju aktivitāte un kamdēļ reizi pēc reizes ar apbrīnojamu neatlaidību tiek atbalstīti tādi politiskie spēki, par kuriem jau sākotnēji ir skaidrs, ka nekas labs no viņu aktivitātēm nav gaidāms.
Pretēji daudzu vēlētāju cerībām, nu jau aizvadītās 13. Saeimas vēlēšanas diezin vai atrisinās Latvijas sasāpējušās problēmas. Drīzāk gan otrādi – var gadīties, ka problēmu kļūs tikai vairāk.
Līdz 13. Saeimas vēlēšanām palikušas vairs tikai dažas dienas – balsojums gaidāms jau šīs nedēļas nogalē. Tajā pašā laikā vēlēšanu iespējamais iznākums joprojām ir neskaidrs, un pamatotas cerības iekļūt nākamajā Saeimā saglabā vismaz septiņas politiskās partijas vai vēlēšanu apvienības.
Kā liecina pēdējās priekšvēlēšanu aptaujas, lai arī līdz 13. Saeimas vēlēšanu dienai ir palikusi vairs tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, gandrīz divas piektdaļas Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju joprojām nezina, par ko un vai vispār viņi balsos, pie tam runa šajā gadījumā ir pamatā par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri tradicionāli piedalās dažādos balsojumos.
Par Latvijas iekšpolitikas sava veida raksturīgu iezīmi ir kļuvis fakts, ka līdz ar kārtējo Saeimas vēlēšanu tuvošanos aktualizējas arī jautājums par to, kā pareizi vēlams Latvijas Valsts prezidents.
No plašsaziņas līdzekļu darba kārtības nepazūd ar tā kā bijušo, tā kā oficiāli joprojām esošo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču saistītas tēmas. Piemēram, nupat pēc ilgas spriešanas tika secināts, ka atlaist Rimšēviču no darba juridiski tomēr nav iespējams līdz brīdim, kamēr nav saņemts notiesājošs tiesas spriedums.
Tepat netālu esošā Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija bieži un labprāt mēdz sevi pieskaitīt pie ziemeļvalstīm. Arī Latvijā šāda tendence ir gana izplatīta, un bieži nākas dzirdēt, ka vispār jau mēs neesam nekāda Austrumeiropa, bet gan piederam pie Ziemeļeiropas. Vienīgi vēsturiski ir tā sagadījies, ka esam nonākuši ne gluži tur, kur mums vajadzētu būt.
Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, redzot jaunākos politisko partiju reitingus, kārtējo reizi nav iespējams izvairīties no izbrīna par to, cik ievērojama daļa Latvijas vēlētāju turpina atbalstīt atklāti populistiskus un marginālus politiskos spēkus.
Latvijas politiskajā vidē sācies kārtējais skandāls, kurš var ietekmēt oktobrī gaidāmo saeimas vēlēšanu rezultātus. Runa ir par tā dēvētajām Taureņu pirts sarunām jeb ietekmīgu vīru slepenām apspriedēm un lietu kārtošanai, ko vairāku gadu garumā ierakstījis tāds dienests kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
Pirms dažām dienām Spānijas militārais iznīcināts, patrulējot virs Igaunijas gaisa telpas, nejauši izšāva klases gaiss – gaiss raķeti, kuru vismaz pagaidām tā arī nav izdevies atrast. Incidents oficiāli ir noformulēts kā negadījums, un varas iestādes to cenšas noklusēt, izliekoties, ka nekas īpašs nav noticis.
Ir noslēgusies politisko partiju kandidātu saraksta iesniegšana 13. Saeimas vēlēšanām, uzskatāmi liecinot, ka jaunu censoņu pieplūdums Latvijas politikā nav gaidāms. Dažādu jaunu sarakstu priekšgalā pamatā atrodas ļaudis, kuri tradicionāli ir nodarbojušies ar klejošanu starp partijām un kuru darbi stipri atšķiras no vārdiem.
Bijusī Saeimas priekšsēdētāja, ekspolitiķe Solvita Āboltiņa nupat tika oficiāli nozīmēta par Latvijas vēstnieci Itālijā. Jāatgādina, ka Āboltiņa kā politiķe izpelnījās pretrunīgus un biežāk tomēr negatīvus sabiedrības vērtējumus, kas vēl nav piemirsušies, tamdēļ pamatā negatīvi tiek vērtēts arī viņas jaunais amats.
Vairs nebūt ne aiz kalniem esošo Saeimas vēlēšanu sakarā Latvijas politiskās partijas jau ierasti ir sākušas izspēlēt tā dēvēto sarkano līniju kārti, jau laikus un skaļi paziņojot par savu gaidāmo nesadarbošanos ar tā dēvētajām prokremliskajām partijām, kā arī klusāk — par nesadarbošanos ar dažādiem vietējiem «populistiem».
Pagājušajā nedēļā Briselē notikušais Ziemeļatlantijas alianses (NATO) samits jau ir iegājis vēsturē galvenokārt nevis ar tajā pieņemtajiem lēmumiem aizsardzības jomā, bet gan ar secinājumu, ka Eiropai nāksies palielināt aizsardzības izdevumus — par labu ASV un to prezidentam Donaldam Trampam.
Kamēr Latvija svinēja savā vēsturē vērienīgākos Dziesmu un deju svētkus, uz mūsu vispārējās aizrautības fona ir sākuši risināties liela mēroga notikumi, kuru sekām vajadzētu būt gatavām arī mūsu valsts augstākajām amatpersonām.